Parastā rīta stundā Gastonam ienesa brokastis. Šoreiz Gastons ievēroja, ka brokastis bija labākas nekā parasti. Viņš pasmaidīja par šo cildeno uzmanību un atcerējās gādību, ko izrādot uz nāvi notiesātajiem.
Brokastu beigās ieradās cietuma priekšnieks.
Gastons žigli pavērās viņa sejā. Tā bija tā pati laipnā un pieklājīgā seja. Vai arī viņš nekā vēl nezināja par iepriekšējās dienas nāves spriedumu, vai tā bija tikai maska?
— Šanlē kungs, — teica cietuma priekšnieks, — lūdzu papūlieties nokāpt sēžu istabā.
Gastons piecēlās. Viņš ausis juta tādu kā dūkoņu. Ar nāvi notiesātajam katra nesaprotama pavēle liekas kā aicinājums uz soda vietu.
— Vai drikstu zināt, kāpēc man jākāpj lejā, Lonē kungs? — jautāja Gastons pietiekami mierīgā balsī, lai tajā nevarētu saklausīt viņa iekšējo satraukumu.
— Lai satiktos ar apmeklētāju, — atbildēja cietuma priekšnieks. — Vai tad vakar, pēc nopratināšanas, jūs nelūdzāt policijas leitnantam atļauju ar kādu tikties?
Gastons nodrebēja.
— Un šī persona ir ieradusies?
— Jā, Šanlē kungs.
Gastons atvēra muti, lai vēl kaut ko jautātu, jo viņš atcerējās, ka gaida nevis vienu, bet divas personas. Nu viņam ziņoja tikai par vienu. Kura no abām bija atnākusi? Viņam nebija drosmes to jautāt, un viņš klusēdams sekoja cietuma priekšniekam. Tas ieveda Gastonu sēžu zālē.
Ejot iekšā, Gastons kāri raudzījās visapkārt, bet zāle bija pilnīgi tukša, nebija pat virsnieku, kas parasti ir klāt, kad cietumnieki satiekas ar apmeklētājiem.
— Palieciet šeit, Šanlē kunggs, — sacīja cietuma priekšnieks. — Persona, kuru jūs gaidāt, tūlīt nāks.
Lonē kungs paklanījās un izgāja. Gastons pieskrēja pie loga, kas bija aizrežģots kā visi Bastīlas logi. Aiz loga stāvēja sardze. Kad viņš noliecās, lai paskatītos pagalmā, atvērās durvis. Izdzirdis durvis atdarāmies, Gastons apgriezās un ieraudzīja hercogu Olivaresu. Tas nebija viss, ko viņš gaidīja, un tomēr jau daudz. Jo ja izpildīja solījumu attiecībā uz hercogu, tad nebija nekāda iemesla neturēt vārdu attiecībā uz Helēnu.
— Ak, monseigneur, — iesaucās Gastons, — cik jūs esat labs, ka uzklausījāt nabaga cietumnieka lūgumu!
— Tas bija mans pienākums, Šanlē kungs, — atbildēja hercogs. — Bez tam maņ vajadzēja pateikties jums.
— Man! — Gastons izbrīnā iesaucās. — Ko tad esmu izdarījis, ka izpelnījos Jūsu Ekselences pateicību?
— Jūs pratināja, jūs aizveda uz moku kambari, jums lika saprast, ka jūs apžēlos, ja nosauksit savu līdzdalībnieku vārdus, un tomēr jūs klusējāt.
— Es izpildīju savu solījumu, tas ir viss. Par to nav vērts pateikties, monseigneur.
— Un tagad, Šanlē kungs, sakiet, vai varu būt jums kaut kādā veidā izpalīdzīgs?
— Vispirms nomieriniet mani pats par savu stāvokli, monseigneur. Vai es jūs neapgrūtināju?
— Nemaz.
— Jo labāk.
— Un ja Bretaņas sazvērnieki būs tikpat diskrēti kā jūs, es nešaubos, ka manu vārdu pat nepieminēs šajā nelaimīgajā prāvā.
— O, par viņiem es galvoju, monseigneur, kā par sevi pašu. Bet jūs, vai jūs galvojat par Lažonkjēru?
— Par Lažonkjēru? — hercogs apmulsa.
— Jā. Vai jūs nezināt, ka arī viņš ir apcietināts?
— Jā, es esmu kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis.
— Nu, monseigneur, es jums jautāju, ko jūs par to domājat?
— Šajā ziņā nevaru jums nekā teikt, izņemot to, ka viņš bauda manu uzticību.
— Ja viņš bauda jūsu uzticību, tad tas nozīmē, ka viņš ir tās cienīgs. Tas ir viss, ko gribēju zināt, monseigneur.
— Un tagad izsakiet savu lūgumu, Šanlē kungs.
— Vai JūsuN Ekselence ir redzējis jauno meiteni, ko aizvedu pie jums?
— Helēnu de Šavernī jaunkundzi? Jā, es esmu viņu redzējis.
— Nu, monseigneur, tad es jums tūlīt pateikšu to, ko man laiks neatļāva pateikt jums toreiz: es jau gadu mīlu šo meiteni! Visu šo gadu es sapņoju par to, kā veltīt savu dzīvi viņas laimei… Es runāju par sapni, monseigneur, jo nomodā es apzinājos, ka man liegtas visas cerības uz laimi. Un tomēr, lai dotu šai meitenei vārdu, stāvokli, bagātību, laikā, kad mani apcietināja, viņa būtu kļuvusi mana sieva.
— Bez viņas vecāku ziņas, bez viņas ģimenes piekrišanas? — jautāja hercogs.
— Viņai nebija ne ģimenes, ne radu, monseigneur. Un tā vien liekas, ka viņa būtu pārdota kādam dižam senjoram, tiklīdz viņai šķita, kā jāšķiras no tuvā cilvēka.
— Bet kas jums varēja likt domāt, ka Helēna de Šavernī jaunkundze būtu kļuvusi par apkaunojoša veikala upuri?
— Viņa pati man stāstīja par kādu šķietamu tēvu, kas slēpjas, par dārgakmeņiem, kas viņai piedāvāti. Un tad, vai zināt, kur es viņu atradu, monseigneur? Vienā no tām nekrietnajām mājām, kas ierīkotas mūsu uzdzīvotāju baudām. Viņa — šķīstības un tīrības eņģelis! Vārdu sakot, monseigneur, šī jaunā meitene aizbēga kopā ar mani, nevērojot guvernantes kliedzienus, gaišā dienas laikā, viņai apkārt novietoto sulaiņu acu priekšā. Viņa palika divas stundas kopā ar mani, un lai gan viņa ir vēl tikpat tīra kā tajā dienā, kad saņēma savas mātes pirmo skūpstu, viņa tomēr šai laikā ir kompromitēta. Nu, monseigneur, es gribētu, lai mūs salaulātu, kā bijām nodomājuši.
— Jūsu pašreizējā stāvoklī, Šanlē kungs? — jautāja hercogs.
— Vēl jo vairāk tāpēc, monseigneur.
— Bet varbūt jūs maldāties jautājumā par gaidāmo sodu.
— Tas, droši vien, būs tāds pat, kāds līdzīgos apstākļos ķēris grāfu Šalē, marķīzu Senmarsu un chevalier Luī Roānu.
— Tātad jūs esat sagatavojies uz visu, Šanlē kungs, pat uz nāvi?
— Monseigneur, es sagatavojies uz visu kopš tās dienas, kad iesaistījos sazvērestībā. Sazvērnieka vienīgais atvainojums ir tas, ka, laupot dzīvību citiem, viņš liek uz spēles savu dzīvību.