— Un ko jaunā meitene gūs no šīs laulības?
— Monseigneur, nebūdams bagāts, es tomēr esmu pārticis. Viņa ir nabadzīga. Man ir vārds — viņai tāda nav. Gribēju atstāt viņai savu vārdu un bagātību, un šajā nolūkā jau lūdzu karali, lai manus īpašumus nekonfiscētu, lai manu vārdu neaptraipītu ar negodu. Ja kļūs zināms, kāpēc es ar šiem diviem lūgumiem griežos pie karaļa, man tos, bez šaubām, izpildīs. Ja es miršu, bet viņa vēl nebūs kļuvusi mana sieva, visi uzskatīs viņu par manu mīļāko, un viņa būs apkaunota, pazudināta! Un viņai nebūs vairs nākotnes. Ja turpretim ar jūsu vai jūsu draugu atbalstu — un šo atbalstu es izlūdzos — mēs kļūtu vienoti, neviens nekā nevarētu viņai pārmest: asinis, kas līst uz politiskā ešafota, neaptraipa ģimeni. Nekāds negods neskars manu atraitni, un ja arī viņa nedzīvos laimīga, viņa vismaz dzīvos neatkarīga un cienīta. Šo žēlastību es no jums gribēju izlūgties, monseigneur. Vai jūsu spēkos ir man to piešķirt?
Hercogs piegāja pie durvim, pa kurām bija ienācis, un trīsreiz pieklauvēja. Durvis atdarījās, un parādijās leitnants Mezonrūžs.
— Leitnanta kungs, — sacīja hercogs, — lūdzu manā vietā palūgt Lonē kungam, vai meitene, kas gaida manā karietē pie vārtiem, var ienākt iekšā? Viņš zina, ka apmeklējums atļauts kā man, tā viņai. Jūs būsit tik laipns, un atvedīsit viņu šurp, vai ne?
— Kā, monseigneur, Helēna gaida pie vārtiem?
— Vai tad jums neapsolīja, ka viņa nāks?
— Jā gan, bet, ieraugot jūs vienu, es zaudēju katru cerību.
— Gribēju satikt jūs vispirms, jo domāju, ka gribēsit izstāstīt man tūkstoš dažādu lietu, kas viņai nebūtu jādzird. Jo es zinu visu, monsieur!
— Jūs zināt visu! Ko jūs gribat teikt?
— Zinu, ka vakar jūs aizsauca uz Arsenālu.
— Monseigneur!
— Zinu, ka tur jūs satikāt Aržansonu. Zinu, ka viņš jums nolasija spriedumu. Beidzot, zinu, ka esat notiesāts ar nāvi un ka no jums prasīja solījumu neteikt to nevienam.
— Ak, monseigneur, nerunājiet, nerunājiet! Vēl viens šāds vārds, un jūs nogalināsit Helēnu!
— Esiet mierīgs, Šanlē kungs. Bet vai tad nav nav nekādas iespējas izvairīties no šīs nāves?
— Būtu vajadzīgas dienas, lai sagatavotu un īstenotu bēgšanas plānu, bet Jūsu Ekselence zina, ka manā rīcībā ir, ja daudz, tad stundas.
— Par to es arī nemaz nerunāju. Es jautāju, vai jūs nevarat attaisnot savu noziegumu.
— Manu noziegumu! — iesaucās Gastons pārsteigts, ka viņu līdzzinātājs lieto šādu apzīmējumu.
— Ak, Dievs, jā! — atbildēja hercogs saņemdamies. — Jūs zināt, ka tā cilvēki sauc slepkavību. Tikai nākamās paaudzes spriež taisnu tiesu un dažreiz pārvērš šo noziegumu lielā darbā.
— Man nevajag taisnoties, monseigneur. Vienīgais attaisnojums varētu būt tas, ka es ticu: reģenta nāve nepieciešama, lai Francija būtu laimīga.
— Jā, — smaidīdams atbildēja hercogs. — Bet jūs saprotat, ka Orleānas Filips to neuzskatīs par attaisnojumu. Es būtu vēlējies kaut ko personīgu. Esmu reģenta politisks ienaidnieks, bet man jāteic, ka viņu neuzskata par ļaunu cilvēku. Viņš esot žēlīgs, un viņa valdības laikā nav izpildīts neviens nāvessods.
— Jūs aizmirstat grāfu Hornu, ko uzstiepa uz rata Grēvā.
— Tas bija slepkava.
— Bet kas tad esmu es, ja ne tāds pat slepkava kā grāfs Horns?
— Ar to starpību, ka grāfs Horns slepkavoja, lai zagtu.
— Es nevaru un negribu nekā lūgt no reģenta.
— Ne jūs personiski, es to zinu, bet jūsu draugi. Ja jūsu draugiem būtu kāds ticams attaisnojums jūsu rīcībai, varbūt princis pats izpildītu jūsu vēlēšanos, varbūt viņš jūs apžēlotu.
— Man nav nekāda attaisnojuma, monseigneur.
— Tas nevar būt, Šanlē kungs, atļaujiet man to pateikt. Tāda apņēmība kā jūsējā nerodas cilvēka sirdī bez kaut kāda iemesla, bez naida jūtām, bez vajadzības atriebties. Tagad es atceros, ko jūs teicāt kapteinim Lažonkjēram, kurš man to atstāstīja: jūs esat pārņēmis kādu ģimenes naidu. Sakiet, kas ir šā naida iemesls?
— Monseigneur, veltīgi būtu nogurdināt jūs ar visu šo lietu. Notikums, kas radīja šo naidu, nevar interesēt Jūsu Ekselenci.
— Vienalga, sakiet vien!
— Nu, labi — reģents nogalināja manu brāli.
— Reģents ir nogalinājis jūsu brāli!.. Ko jūs sakāt?.. Nevar būt… Gastona kungs? — iesaucās hercogs Olivaress.
— Jā, nogalinājis, ja faktam meklējam cēloni.
— Paskaidrojiet tuvāk, runājiet! Kā reģents varēja…
— Mans brālis bija piecpadsmit gadus vecāks par mani. Viņš bija man tēva vietā, kurš nomira trīs mēnešus pirms manas dzimšanas. Mana māte nomira, kad es vēl gulēju šūpulī. Brālis iemīlējās meitenē, ko princis bija pavēlējis uzaudzināt klosterī.
— Kādā klosterī? Vai jūs to zināt?
— Nē, zinu tikai, ka tas bija Parīzē.
Hercogs nomurmināja dažus vārdus, kuros Gastons neieklausījās vai arī nevarēja sadzirdēt.
— Mans brālis, kā šā klostera priekšnieces radinieks, nejauši ieraudzīja šo meiteni un iemīlējās viņā. Viņš to bildināja. Šai laulībai lūdza prinča piekrišanu, un viņš izlikās, ka piekrīt. Bet tad meitene, sava šķietamā labvēļa pavesta, pēkšņi pazuda. Trīs mēnešus mans brālis cerēja viņu atrast, bet visi meklējumi izrādījās veltīgi. Viņš neguva nekādu jaunu ziņu un izmisumā ļāva sevi nogalināt Ramijī kaujā.
— Un kā sauca jauno meiteni, kuru jūsu brālis mīlēja? — dzīvi iejautājās hecogs.
— Neviens to nekad nav zinājis, monseigneur*. Pateikt viņas vārdu nozīmētu aptraipīt viņas godu.
— Nav vairs šaubu, ka tā ir viņa! — nomurmināja hercogs.— Tā bija Helēnas māte. Un jūsu brāļa vārds?… — viņš piebilda skaļā balsī.
— Olivjē de Šanlē, monseigneur.