— Olivjē de Šanlē… — pie sevis klusi atkārtoja hercogs.— Es jau zināju, ka Šanlē vārds man nav svešs.
Tad skaļā balsī sacīja:
— Turpiniet, Šanlē kungs, es klausos!
— Jūs nezināt, ko nozīmē bērnības naids, monseigneur, un sevišķi tādā zemē, kā mūsējā. Es mīlēju savu brāli ar visu to mīlu, ko es jutu pret mūsu vecākiem. Kādudien es atrados viens pats pasaulē. Es izaugu sirds vientulībā un cerībā uz atriebību. Es izaugu starp cilvēkiem, kas man atkārtoja: „Orleānas hercogs nogalināja tavu brāli." Tad kādu dienu šis hercogs kļuva par Francijas reģentu. Ap to pašu laiku organizējās bretoņu apvienība. Es tajā iestājos viens no pirmajiem. Pārējo jūs zināt, monseigneur. Jūs redzat, ka šajā lietā nav nekā tāda, kas varētu ieinteresēt Jūsu Ekselenci.
— Un tomēr, Šanlē kungs, šai ziņā jūs maldāties. Par nelaimi, reģents var sev pārmest daudz tamlīdzīgu lietu.
— Jūs nu saprotat, ka manam liktenim jāpiepildās un ka es no šā cilvēka nekā nevaru lūgt.
— Jā, jums ir taisnība, Šanlē kungs, lai notikumi iet savu gaitu.
Šai brīdī atvērās durvis, un atkal parādījās leitnants Mezonrūžs.
— Nu, letnanta kungs? — jautāja Gastons un lūgdamies pavērās hercogā.
— Jā, Šanlē kungs, es saprotu! — tas atbildēja.— Sāpēm un mīlai ir sava kautrība, kas nevēlas liecinieku. Es vēlāk pienākšu pēc Helēnas jaunkundzes.
— Atļauja dota tikai pusstundai, — aizrādīja Mezonrūžs.
— Es jūs atstāšu un pienākšu pēc pusstundas, — sacīja hercogs.
Viņš atsveicinājās no Gastona un izgāja ārā.
Tad Mezonrūžs apstaigāja telpu, apskatīja visas durvis, pārliecinājās, vai sargi ir savās vietās zem logiem, un arī izgāja ārā.
Pēc brīža durvis atkal atvērās, un parādījās Helēna — bāla, dreboša, murminādama pateicību un jautājumus Bastīlijas leitnantam, kas to sveicināja ļoti pieklājīgi un izgāja ārā, nekā neatbildējis.
Tikai apskatījusies visapkārt, Helēna ieraudzīja Gastonu.
Tapat kā hercoga apmeklējuma laikā, un pretēji cietuma paražām, abus jauniešus atstāja vienus.
Gastons pieskrēja pie Helēnas, Helēna pie Gastona, un, domājot tikai par savām pagātnes ciešanām un drūmo nākotni, viņi kaislīgi apkampās.
— Beidzot! — iesaucās meitene ar asarām pārplūdušu seju.
— Jā, beidzot! — atkārtoja Gastons.
— Ak vai, satikt jūs šeit, šajā cietumā, — čukstēja Helēna, šausmās vērdamās visapkārt.— Nevaru runāt ar jums brīvi, mūs uzrauga, varbūt noklausās mūsu sarunu!
— Nezūdīsimies, Helēna, jo mūsu labā pieļauts izņēmums. Nekad neviens cietumnieks nav varējis spiest pie sirds savu draudzeni, radinieci. Parasti, Helēna, apmeklētājs stāv pie tās/ sienas, cietumnieks otrā galā. Istabas vidū atrodas kareivis, un jau iepriekš noteikts, par ko drīkst runāt.
— Kam mums jāpateicas par šo labvēlību?
— Man jāsaka, Helēna, ka reģentam, bez šaubām! Jo kad es vakar lūdzu Aržansonam atļauju tikties ar jums, viņš man pateica, ka tas neietilpst viņa pilnvarās un ka viņam jāziņojot par šo lūgumu reģentam.
— Bet jūs, Gaston, tagad, kad es jūs atrodu, jūs man sīki izstāstīsiet visu, kas noticis kopš asaru pilnas mūžības. Atzīstieties: es taču nebiju maldījusies savās priekšnojautās! Jūs rīkojāt sazvērestību! Ak, neliedzieties: es to jau zināju.
— Jā, Helēna! Jūs zināt, mēs, bretoņi, esam patstāvīgi savā naidā, tāpat ka mīlā. Bretaņā organizējās kāda savienība. Tajā piedalījās visa muižniecība. Vai man vajadzēja rīkoties citādi, nekā rīkojās mani brāļi? Es jums jautāju, Helēna: vai man vajadzēja, vai es varēju to darīt? Vai jūs nebūtu mani nicinājusi, redzot visu Bretaņu apbruņotu, bet mani vienīgo dīkā, ar pātagu rokā, kamēr pārējie turētu tajā zobenu?
— Nē, nē, jums taisnība, Gaston! Bet kāpēc jūs nepalikāt kopā ar pārējiem Bretaņā.
— Arī pārējie ir apcietināti, tāpat kā es, Helēna.
— Tātad jūs denuncēja, nodeva?
— Droši vien. Bet apsēdieties, Helēna! Ļaujiet man tagad, kad esam vieni, apskatīt jūs, ļaujiet man teikt jums, ka esat skaista, ļaujiet man sacīt, ka es jūs mīlu. Un jūs, jūs, Helēna, kā jūs jutāties, kamēr es biju projām?.. Hercogs…
— Ak, ja jūs zinātu, Gaston, cik viņš bija labs pret mani. Katru vakaru viņš atnāca pie manis. Kā viņš rūpējās par mani, cik uzmanīgs bija!
— Un, — ierunājās Gastons, kuram šai brīdī sirdī iesmeldza viltus Lažonkjēra nejauši izmestie vārdi. — Vai viņa rūpībā un uzmanībā nebija nekā aizdomīga?
— Ko jūs ar to gribat teikt, Gaston? — jautāja Helēna.
— Ka hercogs vēl ir jauns un, kā es nupat teicu, jūs esat ļoti skaista.
— Augstais Dievs! Nē, nē, Gaston! Šoreiz nevar būt šaubu. Un kad viņš atradās pie manis, tikpat tuvu kā jūs patlaban, man brīžiem likās, Gaston, ka esmu atguvusi savu tēvu.
— Nabaga bērns!
— Ja, dīvaina sagadīšanās, kuru nevaru izskaidrot: hercoga balsij ir tāda līdzība ar tā cilvēka balsi, kas ieradās pie manis Rambuijē, ka es sākuma biju gluži pārsteigta.
— Jums tā liekas? — Gastons izklaidīgi jautāja.
— Bet par ko jūs domājat? Ak, Dievs! — sacīja Helēna. — Man šķiet jūs neklausāties, ko es jums saku.
— Es, Helēna, es! Kad ikviens jūsu vārds atbalsojas manas sirds vis- slēptākajos dziļumos?
— Nē, jūs esat nemierīgs. Ak, Gaston, es to saprotu. Rīkot sazvērestību nozīmē rotaļāties pašam ar savu dzīvību. Bet esiet mierīgs, Gaston, es jau teicu hercogam: ja jūs mirsit, miršu arī es.
Gastons notrīcēja.
— Jūs esat eņģelis!
— Ak, Dievs! — turpināja Helēna.— Vai varat iedomāties šādas mokas? Just, ka mīļotajam cilvēkam draud briesmas, kas ir jo šausmīgākas tāpēc, ka tās ir nezināmas. Just, ka nekā nevar darīt viņa labā, itin nekā, vienīgi liet veltīgas asaras — kad es tajā pašā laikā atdotu savu dzīvību, lai izpirktu viņa dzīvību!