— Līdz rītam, — sacīja Helēna.
— Jā, līdz rītam.
Šajā brīdī durvīs parādījās hercogs. Chevalier pieskrēja pie viņa un satvēra viņa rokas.
— Monseigneur, monseigneur, dariet visu, ko spējat, lai viņa varētu kļūt par manu sievu! Bet ja jums tas neizdodas, vismaz apzvēriet man, ka viņa būs jūsu meita!
Hercogs saspieda Gastona rokas. Viņš bija tā satraukts, ka nevarēja atbildēt. Helēna pienāca klāt. Chevalier apklusa, baidīdamies, ka viņa neizdzird. Viņš pasniedza roku Helēnai, kas viņam sniedza savu pieri. Lielas asaras klusi ritēja pār meitenes vaigiem. Gastons aizvēra acis, lai neraudātu, redzot Helēnu raudam.
Beidzot vajadzēja šķirties. Gastons un Helēna apmainījās pēdējiem ilgiem skatieniem.
Hercogs sniedza roku Gastonam.
Savāda bija šī simpātija starp abiem vīriešiem, no kuriem viens bija veicis tālu ceļu, lai nogalinātu otru.
Durvis aizvērās, un Gastons iekrita krēslā. Nelaimīgā jaunekļa spēki bija galā. Pēc desmit minūtēm ienāca cietuma priekšnieks, lai vestu Gastonu atpakaļ uz viņa kameru.
Gastons sekoja viņam drūms un kluss, un kad cietuma priekšnieks viņam jautāja, vai viņš nekā nevēloties, viņš tikai pakratīja galvu.
Vakarā Lonē jaunkundze signalizēja, ka grib kaut ko paziņot savam kaimiņam. Gastons atvēra logu un pievilka klāt vēstuli, kurā atradās vēl viena vēstule.
Viņš parastā ceļā sadabūja gaismu. Pirmā vēstule bija adresēta viņam. Viņš lasīja:
„Dārgo kaimiņ,
Kāju sega nebija nemaz tik nicināma, kā man likās. Tajā atradās maza zīmīte ar ierakstītu vārdu, ko man pateica jau Hermanis: „Ceriet."
Bez tam segā bija arī šī vēstule Rišeljē kungam. Nododiet to Demenīlam, kas to nosūtīs tālāk hercogam.
Jūs cienot
Lonē."
— Ak vai! — noteica Gastons un skumji pasmaidīja. — Kad manis vairs nebūs, viņi jutīs manu trūkumu.
Un viņš pasauca Demenīlu, kuram nodeva saņemto vēstuli.
XXXII
Valsts un ģimenes lietas
Izgājis no Bastīlijas, hercogs aizveda Helēnu mājās un apsolīja pienākt, kā parasti, no pulkstens astoņiem līdz desmitiem vakarā. Ja Helēna būtu zinājusi, ka tajā pašā vakarā Viņa Augstība rīko masku balli Monso, viņa par šo solījumu būtu bijusi vēl jo vairāk pateicīga.
Ieiedams Palērojālā, hercogs apjautājās pēc Dibuā. Viņam atbildēja, ka tas esot savā kabinetā un strādājot.
Hercogs, kā parasti, ņipri uzkāpa pa kāpnēm un, nelikdams sevi pieteikt, iegāja istabā.
Tiešām — Dibuā sēdēja pie galda un strādāja tik cītīgi, ka pat nedzirdēja ienākam hercogu, kas atvēra un aizvēra durvis, uz pirkstgaliem piegāja viņam klāt un pāri plecam sāka vērot, kas tas par darbu, ko viņš veic ar tādu dedzību. Dibuā uz kādas tabulas rakstīja vārdus un iekavās, iepretim katram vārdam, sīkus norādījumus.
— Ko tu te dari, abat? — jautāja reģents.
— Ā, jūs, monseigneur? Atvainojiet! Nedzirdēju jūs ienākam… citādi…
— Es tev nejautāju to, bet gan — ko tu tur dari?
— Es parakstu mūsu Bretaņas draugu apbedīšanas apliecības.
— Bet viņu liktenis vēl nav izšķirts. Tu rīkojies kā traks, un komisijas spriedums…
— Man jau ir zināms, — pabeidza Dibuā.
— Tātad spriedums jau ir paziņots?
— Nē, bet es to nodiktēju, iekams komisija devās turp.
— Vai zināt, abat, ka tas, ko jūs te darat, ir nekrietnība?
— Patiesi, monseigneur, jūs esat neciešams! Ņemieties ar savām ģimenes lietām, bet atstājiet man valsts lietas!
.— Manas ģimenes lietas!
— Ak, šīs lietas, man šķiet, es protu labi nokārtot. Bet varbūt, velns lai parauj, jums ir pārāk lielas prasības. Jūs man ieteicāt Gastonu de Šanlē, un saskaņā ar jūsu ieteikumu, es viņam Bastīliju pārvēršu rožu dārzā. Spēcīgas maltītes, jauki dievkalpojumi, apburošs cietuma priekšnieks! Es viņam ļauju urbt caurumus jūsu griestos un bojāt jūsu sienas, kuru labojumi mums ļoti dārgi maksā. Kopš viņš apmeties Bastīlijā, tur visi dzīvo kā pa svētkiem: Demenīls augu dienu pļāpā savā skurstenī, Lonē jaunkundze makšķerē pa savu logu, Pompadūrs dzer šampanieti. Visi, pat Lavāls, mazgājas uz nebēdu — trīsreiz dienā. Es nekā par to nesaku — tās ir jūsu ģimenes lietas.
Bet Bretaņā, monseigneur, tur jums nekas nav jāredz, un es jums aizliedzu turp skatīties, ja vien jūs tur neesat izmētājis vēl kādu ceturt- daļduci nezināmu meitu, kas ir ļoti iespējams.
— Dibuā, nelieti!
— Ak, jūs domājat, ka esat jau visu pateicis, nosaucot mani par Dibuā un pieliekot manam vārdam epitetu nelietis! Nu, kā jums tīk — lai paliek nelietis. Bet bez šā nelieša jūs būtu nogalināts.
— Nu, un pēc tam?
— Pēc tam? Ak, valstsvīrs! Nu, pēc tam es varbūt būtu pakārts, tas ir pirmais apsvērums. Tālāk, Mentenona kundze būtu Francijas reģents — kāda dulburība! Pēc tam! Vai princis filozofs drīkst tik naivi jautāt? O, Mark Aurēlij! Vai viņš neizteica šo muļķību, monseigneur: „Popūlos esse demum felices, si reges philosophi forent, ant philosophi reges?" Lūk, paraugs!
To teikdams, Dibuā rakstīja tālāk.
— Dibuā, tu nepzīsti šo zēnu!
— Kādu zēnu?
— Chevalier Šanlē.
— Tiešām. Jūs mani iepazīstināsit ar viņu, kad viņš būs jūsu znots.
— Tas notiks rīt, Dibuā.
Abats apmulsis pagriezās, ar abām rokām balstīdamies uz sava krēsla rokturiem un vērdamies reģentā ar savām mazajām ačelēm, kas bija tik plaši ieplestas, cik vien šaurie plakstiņi to atļāva.
— Monseigneur, vai jūs esat traks?!
— Nē, bet viņš ir godīgs cilvēks, un godīgi cilvēki ir reti. Tu to zini labāk par visiem, abat!
— Godīgs cilvēks! Ak, monseigneur, atļaujiet man pateikt, ka jums ir dīvaina izpratne par godīgumu.
— Jā. Katrā ziņā, es nedomāju, ka mums abiem būtu vienādi jēdzieni par to.