— Un ko šis godīgais cilvēks vēl ir izdarījis? Vai viņš saindēja dunci, ar kuru gribēja jūs nodurt? Tādā gadījumā nebūtu ko iebilst: tas būtu vēl vairāk nekā godīgs cilvēks, tas būtu svētais Žaks Klemāns, svētais Ravajaks, svētā Gastona mūsu kalendāra trūkst. Žigli, žigli, monseigneur, jūs, kas negribat lūgt no pāvesta kardināla vietu savam ministram, izlūdzaties no viņa sava slepkavas kanonizāciju, un pirmoreiz mūžā jūs būsit loģisks.
— Dibuā, es tev saku: nav daudz tādu cilvēku, kas būtu spējīgi izdarīt to, ko ir izdarījis šis jauneklis.
— Par laimi! Ja Francijā būtu kaut tikai desmit šādu cilvēku, es jums paziņoju, monseigneur: es iesniegtu atlūgumu.
— Es nerunāju par to, ko viņš gribēja izdarīt. Es runāju par to, ko viņš ir izdarījis.
— Nu, ko tad viņš ir izdarījis? Es klausos! Man ļoti patīk, ka mani pamāca.
— Vispirms, viņš turēja Aržansonam doto zvērestu.
— O, par to es nešaubos. Šis zēns tur vārdu, un ne tikai to, ko deva man, bet arī to, ko deva Ponkalekam, Monluī, Taluetam un tā tālāk.
— Jā, bet viens solijuma bija grūtāks par otru. Viņš bija zvērējis nestāstīt nevienam, ka ir notiesāts, un viņš neteica to pat savai mīļākajai.
— Nedz arī jums?
— Arī man viņš par to neteica, jo es viņam sacīju, ka veltīgi būtu noliegt to, ko es jau zinu. Tad viņš aizliedza man kaut ko lūgt viņa dēļ no reģenta. Viņš izteicās, ka gribot panākt tikai vienu labvēlību.
— Nu, kādu?
— Atļauju apprecēt Helēnu, lai varētu atstāt viņai savu bagātību.
— Labi! Viņš grib atstāt jūsu meitai bagātību un vārdu. Vai zināt, jūsu znots ir ļoti pieklājīgs!
— Vai tu aizmirsti, ka tas viss viņam ir noslēpums?
— Kas zina?
— Dibuā, es nezinu, kur iemērca tavas rokas tajā dienā, kad tu nāci pasaulē, bet es zinu, ka tu aptraipi visu, kam pieskaries.
— Izņemot sazvērniekus, monseigneur] Jo man šķiet, ka šādos apstākļos es — gluži otrādi — protu itin labi tīrīt. Paskaties uz selamā- riešiem. Kā es tos mazgāju! Dibuā te, Dibuā tur! Ceru, ka aptiekārs pamatīgi iztīrīja Francijas vēderu no spāniešiem. Nu, mūsu Olivaresam klāsies tāpat kā Selamāram. Tikai Bretaņai ir aizcietējis vēders. Labas zāles Bretaņai, un visam būs beigas!
— Dibuā, tu būtu gatavs jokot arī ar evaņģēliju.
— Velns lai parauj, es ar to iesāku!
Reģents piecēlās.
— Nu, nu, monseigneur, esmu vainīgs, es aizmirsu, ka jūs neesat ēdis. Parunāsim par stāsta beigām.
— Nu, stāsta beigas ir tādas: es apsolīju lūgt reģentu piekrist šīm laulībām, un reģents lūgumu izpildīs.
— Reģents izdarīs muļķību.
— Nē, monsieur, viņš izlabos kādu netaisnību.
— Nu, labi, tad tikai mums vajadzētu vēl atzīties, ka esam vainīgi Šanlē kunga priekšā.
— Vēl labāk! Bet šis puisis ir kā Lafontēna jērs. Ko tad jūs šim brālim nodarījāt?-
— Es viņam atņēmu sievieti, kuru viņš mīlēja.
— Kas tā tāda?
— Helēnas māte.
— Nu, šoreiz jūs esat rīkojies nepareizi, jo, ja jūs būtu atstājis šo sievieti viņam, mums tagad nebūtu jāņemas ar šo nelāgo lietu.
— Mums pēc iespējas labāk jāliek ar to galā.
— Tieši par to es rūpējos… Un kad notiks laulības, monseigneur?
— Rīt.
— Palērojāla baznīciņā? Jūs tur būsit bruņinieka tērpā, jūs izstiepsit abas rokas pār sava znota galvu, kaut viņš negribēja sniegt jums pat vienu roku. Kaut ko aizkustinošāku grūti iedomāties.
— Nē, tā tas gluži nenotiks. Viņi salaulāsies Bastīlijā, un es būšu kapellā, kur viņi nevarēs mani redzēt.
— Nu, monseigneur, es lūdzu atļaut man būt kopā ar jums. Tādu ceremoniju es vēlos redzēt. Stāsta, ka šādas lietas esot ļoti aizkustinošas.
— Nē, tu mani traucēsi. Tava neglītā fizionomija atklās mūsu inkognito.
— Jūsu skaisto fizionomiju pazīs vēl drīzāk, — atbildēja Dibuā un paklanījās. — Bastīlijā ir Indriķa IV un Ludviķa XIV portreti.
— Tas man ļoti glaimo.
— Monseigneur iet projām?
— Jā, es norunāju satikties ar Lonē.
— Bastīlijas priekšnieku?
— Jā.
— Ejiet, monseigneur, ejiet!
— Starp citu, vai es tevi redzēšu šonakt Monso?
— Varbūt.
— Vai tev ir masku balles tērps?
— Man ir Lažonkjēra mundieris.
— Cst! To var apģērbt tikai viesnīcā „Mīlas muca" un Bakā ielā.
— Monseigneur aizmirst Bastīliju, kur tas guva zināmus panākumus, neskaitot tos, ko tas gūs vēl turpmāk, — piebilda Dibuā ar savu pērtiķa smaidu.
— Labi. Sveiki, abat!
— Sveiki, monseigneur!
Reģents aizgāja.
•Palicis viens, Dibuā sagrozījās savā krēslā, tad kļuva domīgs, tad pakasīja degunu, tad pasmaidīja.
Tā bija zīme, ka viņš izšķiras par svarīgu lēmumu.
Pēc tam viņš izstiepa roku pēc zvana un piezvanīja.
Ienāca kāds sekretārs.
— Lonē kungs, Bastīlijas priekšnieks, atnāks pie monseigneur reģenta. Gaidiet viņu pie izejas un atvediet viņu šurp!
Sekretārs paklanījās un izgāja, nekā neatbildēdams.
Dibuā turpināja savu baigo darbu.
Pēc pusstundas durvis atkal atdarījās, un sekretārs pieteica Lonē kungu.
Dibuā pasniedza viņam sīki izstrādātas instrukcijas.
— Izlasiet tās, — sacīja Dibuā. — Dodu jums rakstiskas instrukcijas, lai jums nebūtu nekāda iemesla izvairīties un nepildīt tās.
Lonē izlasīja instrukcijas, un viņa sejā atspoguļojās arvien lielāks apmulsums.
— Ak, Dibuā kungs, jūs gribat iznīcināt manu labo slavu.
— Kā tā?
— Rīt, tiklīdz kļūs zināms, kas ir noticis…
— Kas to teiks? Vai jūs?
— Nē, bet monseigneur!..
— Viņš būs sajūsmināts. Es par viņu galvoju!