— Bastīlijas priekšnieks!
— Vai jūs gribat paturēt šo amatu?
— Bez šaubām.
— Nu tad dariet to, ko es pavēlu!
— Un tomēr, ir grūti aizvērt acis un aizbāzt ausis, kad jāuzrauga citi cilvēki.
— Mīļo cietuma priekšniek, tādā gadījumā pārbaudiet Demenila skursteni, Pompadūra griestus un Lavāla šļirci.
— Ko jūs sakāt? Vai tas varētu būt?.. Bet jūs runājat par lietām, kuras man ir gluži svešas!
— Tas pierāda, ka es labāk zinu, kas notiek Bastīlijā. Un ja es sāktu stāstīt par lietām, kas jums zināmas, jūs būtu vēl vairāk pārsteigts.
— Ko jūs varētu man pastāstīt? — jautāja nabaga cietuma priekšnieks, būdams pavisam apmulsis.
— Varētu jums pastāstīt, ka pirms nedēļas viens no Bastīlijas ierēdņiem, un pat viens no visaugstākajiem, saņēmis no rokas rokā piecdesmit tūkstošus livru par to, ka viņš atļaus ienākt Bastīlijā divām apģērbu tirgotājām.
— Dibuā kungs, tās bija…
— Es zinu, kas tās bija, ko viņas grib darīt un ko izdarīt. Tās bija Valuā un Šarlolē jaunkundzes. Ko viņas darīs? Viņas apciemos hercogu Rišeljē. Ko viņas izdarīja? Viņas līdz pusnaktij ēda konfektes Stūra torni, kur viņas cer rit atkal atgriezties, kā to Šarlolē jaunkundze šodien paziņojusi Rišeljē.
Lonē nobālēja.
— Nu, — turpināja Dibuā, — kā jūs domājat: ja es izstāstītu visas ihs lietas reģentam, kas, kā jums zināms, ir ļoti kārs uz skandāliem, vai tad Lonē kungs vēl ilgi būtu Bastīlijas priekšnieks? Bet nē, es neteikšu ne vārda. Es zinu, ka vajag izpalīdzēt. Es palīdzēšu jums, Lonē kungs, palīdziet jūs man!
— Esmu jūsu rīcībā, — atbildēja cietuma priekšnieks.
— Tātad norunāts. Viss būs sagatavots?
— Es jums to apsolu. Bet ne vārda monseigneur!
— Protams! Sveiki, Lonē kungs!
— Sveiki, Dibuā kungs!
Un Lonē, zemu klanīdamies, atmuguriski izgāja no istabas.
— Labi! — noteica Dibuā. — Tagad, monseigneur, tā ir mūsu abu
lieta. Un kad rīt jūs gribēsit izprecināt savu meitu, jums trūks tikai znots.
» ♦ #
Tajā pašā brīdi, kad Gastons bija Demenīlam nodevis Lonē jaunkundzes vēstuli, viņš izdzirda gaitenī soļus. Viņš pasteidzās aizrādīt chevalier, lai tas nerunā vairs ne vārda, piesita ar kāju, lai brīdinātu Pompadūru, izdzēsa uguni un uzmeta svārkus uz krēsla, it kā būtu sācis izģērbties.
10 3aK. 145
Šajā brīdi atvērās durvis, un ienāca cietuma priekšnieks. Tā kā šādā laikā cietumniekus parasti neapmeklēja, Gastons uzmeta viņam ātru un nemierīgu skatienu. Gastonam likās, ka Lonē ir apmulsis. Vēl vairāk, cietuma priekšnieks, kas laikam gribēja palikt divatā ar Gastonu, paņēma lampu no nesēja rokām. Chevalier pamanīja, ka, liekot lampu uz galda, priekšnieka roka trīc.
Uzraugi aizgāja, bet cietumnieks redzēja, ka pie viņa durvīm novietoti divi kareivji.
Viņam pārskrēja trīsas. Šie klusie priekšdarbi viesa viņā baigu sajūtu.
— Chevalier, — iesāka cietuma priekšnieks, — jūs esat vīrs un ieteicāt man izturēties pret jums kā pret vīru. Šovakar uzzināju, ka jums ir nolasīts spriedums.
— Un jūs nākat man pateikt, vai ne, Lonē kungs, — sacīja Gastons ar to noteiktību, ko tas vienmēr atguva briesmu brīdī, — jūs nākat man pateikt, vai ne, ka mans soda brīdis ir pienācis?
— Nē, Šanlē kungs, bet nāku jums pateikt, ka tas tuvojas.
— Un kad tam jānotiek?
— Vai varu teikt jums patiesību, chevalier'!
— Būtu jums pateicīgs, Lonē kungs.
— Rīt, dienai austot.
— Un kur?
— Bastīlijas laukumā.
— Pateicos. Un tomēr man bija viena cerība.
— Kāda?
— Ka pirms nāves es kļūšu par tās meitenes vīru, kuru jūs šodien ievedāt pie manis.
— Vai Aržansona kungs jums to apsolija?
— Nē, viņš tikai apsolija lūgt no karaļa šo labvēlību.
— Varbūt karalis to ir noraidījis.
— Vai tad viņš neizpilda šādus lūgumus?
- Reti, Šanlē kungs. Un tomēr, tādi gadījumi ir bijuši.
— Lonē kungs, es esmu kristīgs cilvēks. Ceru, ka man "neliegs garīdznieku.
— Viņš jau ir šeit.
— Vai varu viņu redzēt?
— Pēc isa brīža. Man šķiet, ka pašlaik viņš atrodas pie jūsu līdzgaitnieka.
— Mana līdzgaitnieka! Kāda līdzgaitnieka?
— Kapteiņa Lažonkjēra.
— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.
— Viņš ir notiesāts tāpat kā jūs, un viņu sodīs reizē ar jums.
— Nelaimīgais! — nomurmināja chevalier. — Un es vēl turēju viņu aizdomās!
— Chevalier, — sacīja cietuma priekšnieks, — jūs esat ļoti jauns, lai mirtu.
— Nāve neskatās uz gadiem. Dievs pavēl nāvei rīkoties, un viņa paklausa.
— Bet ja var atraisīt viņas sitienu, tad ir gandrīz vai noziegums ļauties viņai tā, kā jūs to darāt.
— Ko jūs gribat teikt? Es jūs nesaprotu!
— Gribu teikt, ka Aržansonam vajadzēja atstāt jūs cerībās…
— Diezgan, Lonē kungs! Man nav par ko atzīties, un es neatzīšos.
Šajā brīdi pie durvīm pieklauvēja. Cietuma priekšnieks atvēra. Tas
bija majors. Viņš pārmija dažus vārdus ar Lonē. Cietuma priekšnieks atgriezās pie Gastona, kas stāvēja kājās, roku atspiedis pret krēsla atzveltni, bāls, bet Šķietami mierīgs.
— Šanlē kungs, — viņš sacīja. — Lažonkjērs lūdza man atjauju pēdējo reizi tikties ar jums.
— Un jūs to noraidījāt? — atjautāja Gastons ar mazliet ironisku smaidu.
— Nē, gluži otrādi, es devu šo atjauju cerībā, ka viņš būs prātīgāks par jums, Viņš grib vienoties ar jums par to, ko jūs varētu atzīties.
— Ja viņš grib tikties ar mani šajā nolūkā, priekšnieka kungs, tad atbildiet viņam, ka es atsakos iet pie viņa.
— To es jums saku, Šanlē kungs, — pasteidzās piebilst cietuma priekšnieks. — Bet es nekā nezinu. Varbūt viņa vienīgais nolūks ir satikt nelaimes biedru.