— Tādā gadījumā es piekrītu.
— Es pats aizvedīšu jūs pie viņa, — teica cietuma priekšnieks un paklanījās.
— Esmu gatavs sekot jums, Lonē kungs, — atbildēja Gastons.
Lonē soļoja pa priekšu, Gastons nopakaļ, bet abi kareivji, kas stāvēja
pie durvīm, nāca aiz Gastona. Viņi izgāja caur tiem pašiem gaiteņiem un pagalmiem, pa kuriem gāja pirmoreiz, un beidzot apstājās pie Dārgumu torņa. Lonē nostādīja abus sargus pie durvīm un pēc tam uzkāpa pa divpadsmit pakāpieniem. Gastons joprojām sekoja viņam.
LJzraugs, ko viņi sastapa uz kāpnēm, ieveda tos pie Lažonkjēra. Kapteinis bija ģērbies savos vecajos, skrandainajos svārkos un, tāpat kā pirmoreiz, gulēja gultā. Izdzirdis atveramies durvis, viņš pagriezās.
Tā kā Lonē soļoja pirmais, kapteinis bez šaubām redzēja tikai viņu un ieņēma agrāko stāvokli.
— Man likās, ka pie jums būs Bastīlijas garīdznieks, — sacīja Lonē.
— Viņš te tiešām bija, bet es to aizsūtīju projām.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka nemīlu jezuītus. Velns lai parauj, vai tad jūs domājat, ka man ir vajadzīgs mācītājs, lai es labi nomirtu!
— Labi nomirt nenozīmē mirt drošsirdīgi, bet mirt kā kristīgam cilvēkam pieklājas.
— Ja es būtu gribējis klausīties sprediķi, es būtu paturējis garīdznieku, kas prot to tikpat labi kā jūs. Bet es lūdzu Gastonu de Šanlē.
— Te viņš ir. Mans princips ir nekā neliegt tiem, kam nav vairs uz ko cerēt.
— Ak jūs, chevalier! — iesaucās Lžonkjērs un pagriezās pret viņu.— Esiet sveicināts!
— Kapteini, — sacīja Gastons, — man sāpīgi redzēt, ka jūs noraidāt reliģijas atbalstu.
— Ari jūs! Labi. Ja viens vai otrs no jums vēl ar kaut vienu vārdu iemināsies par to, es paziņoju, ka kļūšu par hugenotu.
— Piedodiet, kaptein, — sacīja Gastons, — bet uzskatīju par savu pienākumu ieteikt jums to, ko darīšu es pats.
— Es arī uz jums nedusmojos, chevalier. Kad es būšu ministrs, es proklamēšu ticības brīvību. Bet tagad, Lonē kungs, — turpināja Lažonkjērs, bakstīdams degunu, — jums būtu jāsaprot, ka, dodoties tik tāla ceļojumā, kāds stāv priekšā mums ar chevalier, man nebūtu nekas pretim, ja varētu mazliet papļāpāt bez lieciniekiem.
— Es jūs saprotu, kapteiņa kungs, un iziešu ārā! Chevalier, varat palikt te vienu stundu, pēc stundas jums atnāks pakaļ.
— Pateicos, — sacīja Gastons un paklanījās.
Cietuma priekšnieks izgāja, un Gastons dzirdēja, kā viņš aizejot dod rīkojumus, kuru nolūks, bez šaubām, bija pastiprināt uzraudzību.
Gastons un Lažonkjērs palika vieni.
— Nu? — ierunājās kapteinis.
— Nu, — atbildēja Gastons, — jums bija taisnība, un jūs man to jau teicāt.
— Jā, bet es esmu gluži kā tas vīrs, kas staigāja apkārt Jeruzalemei kliegdams: „Nelaime!" Tā viņš staigāja un kliedza septiņas dienas, bet septītajā dienā viņu ķēra kāds akmens, ko meta no mūriem, un nogalināja viņu.
— Jā, es zinu, ka arī jūs esat notiesāts un ka mums kopā jāmirst.
— Tas jums mazliet nepatīk, vai ne?
— Ļoti nepatīk, jo man bija daudz iemeslu turēties pie dzīvības.
— Tādi iemesli ir vienmēr.
— Jā, bet man vairāk nekā citiem.
— Tad, dārgais draugs, es zinu tikai vienu līdzekli.
— Atklāt visu? Nekad!
— Nē, bet bēgt kopā ar mani.
— Kā! Bēgt kopā ar jums!
— Jā, es lasos projām.
— Bet jūs zināt, ka rīt no rīta izpildīs mums piespriesto sodu.
— Tāpēc es lasos projām jau šonakt.
— Citiem vārdiem, jūs bēgat?
— Patiesi.
— Bet pa kurieni? Kā?
— Atveriet šo logu.
— Esmu to izdarījis.
— Pakratiet vidējo stieni.
— Augstais Dievs!
— Vai tas nepadodas?
— Gluži otrādi — tas padodas.
— Tad jau labi. Paldies Dievam, man bija diezgan grūti to izkustināt!
— Ak, man tas liekas kā sapnis.
— Vai atceraties, ka jūs jautājāt man, vai es ari neurbjot kaut ko tāpat kā citi?
— Jā, bet jūs atbildējāt…
— Ka atbildēšu jums vēlāk… Lūk mana atbilde: vai atzīstat, ka tā ir kaut ko vērta?
— Lieliski! Bet kā nolaisties lejā?
— Palīdziet man!
— Ko?
— Parakņāties manā matraci.
— Virvju kāpnes?
— Jā gan.
— Bet ka jūs varējāt tās dabūt?
— Šīs kāpnes līdz ar vīli es saņēmu strazdu pastētē, ko man iesūtīja tajā pašā dienā, kad es ierados šeit.
— Kaptein, jūs esat izcils cilvēks.
— Es to zinu. Bez tam esmu arī labs cilvēks, jo es taču varētu bēgt viens pats.
— Un jūs domājāt par mani?!
— Lūdzu ataicināt jūs šurp, teikdams, ka gribu vienoties ar jums, lai atzītos. Es jau zināju, ka ieradināti tie izdarīs kādu muļķību.
— Pasteigsimies, kaptein, pasteigsimies!
— Cst! Gluži otrādi — rīkosimies lēnām un apdomīgi. Mums vēl stunda laika, jo cietuma priekšnieks aizgāja tikai pirms piecām minūtēm.
— Jā, bet sargi?
— Phē, ārā ir tumšs.
— Bet grāvis, kas pilns ar ūdeni?
— Odens ir sasalis.
— Bet mūra sēta?
— Kad būsim tik tālu, ķersimies pie tās.
— Vai piesiet kāpnes?
— Pagaidiet, gribu pats pārliecināties, vai tās stingri turas. Es sargāju savu mugurkaulu, lai tas būtu cik nožēlojams būdams un negribētu lauzt sev kaklu, mēģinot aizkavēt, ka man to nogriež.
— Jūs esat mūsu laikmeta diženākais kapteinis, dārgais Lažonkjēr.
— Nu, esmu veicis dažu labu lietu, — sacīja Lažonkjērs, siedams pēdējo mezglu kāpnēm.
— Vai gatavs? — jautāja Gastons.
— Jā.
— Vai gribat, lai es kāpju pirmais?
— Kā vēlaties.
— Es vēlos.
— Tādā gadijumā — kāpiet!
— Vai te augstu?
— Piecpadsmit vai astoņpadsmit pēdas.
— Sīkums!
— Jā, jums, kas esat jauns, bet man tas ir vesels notikums. Tātad būsim uzmanīgi, es jūs lūdzu.