Virsniek, — rupja balss sauca. — Virsniek, vai jūs tur esat?
Vāja balss iekliedzās. Tas bija Lips Tulians. Izbaiļu sauciens
šķita atbalsojamies mūros.
Hedviga, — bandītu vadonis stostījās. — Mīļākās gars!
Pie velna, nē, tas esmu es! — vīrietis kliedza, Lipam Tulia- nam tuvodamies. — Taisieties ātri, viss mežs ir kareivju pilns, viņi nāk šurp, nāve un elle — te ir nodevība!
Hedvig! — Lips Tulians dvesa kā bez prāta.
Pie velna, virsniek, dzirdiet tak, kareivji nāk, pats redzēju, un kāds sievišķis tos ved! Velns rāvis visas sievietes, kur tās ir, tur nav gaisa!
Bandītu vadonis likās atjēdzamies.
Tas bija sapnis, — viņš dvesa. — Zārberg, kur tie kareivji palika?
Pēdējos vārdus Lips Tulians izrunāja ar parasto enerģiju un mieru.
Nāciet tornī, paskatieties!
Jaunais vadonis steigšus metās pa trepēm augšā, viņa biedrs sekoja, un drīz tie abi stāvēja torņa virsotnē. Mežā bija kņada, zirgu pakavi dimdēja, un starp eglēm parādījās uniformas.
Lūk, dragūni, grenadieri… velns rāvis, mēs esam lamatās, un tur . . . redziet, pašā priekšā sievišķis uz zirga!
Lips Tulians skatījās lejā.
Tālumā redzēja jātnieci, kareivji nāca viņai paka], arvien tuvāk un ātrāk. Patlaban saules stars apgaismoja viņas seju, laupītāju vadoņa vanaga acis pazina jājēju.
Bēgsim, bēgsim, — otrs mudināja. — Mēs esam pazuduši!
Ha, — Lips Tulians iesaucās, acīm kvēlojot. — Tā ir Hilda — brīvkunga fon Tuna audzēkne, šī neģēlīgā nodevēja un manas laimes postītāja!
Pēkšņi viņš iepleta acis — apakšā no vecās pils drupām izskrēja kāds balts stāvs — sieviete — viņas zeltainie mati plīvoja vējā.
Debess, vai tā nav … — viņš spieda roku uz krūtīm.
Arī jātniece bija pamanījusi bēgli, zibens ātrumā apgrieza savu zirgu un, uzvaras priekā iesaukdamās, dzinās bēdzējai pakaļ.
Bēgle pēkšņi pagriezās sāņus, nākošā acumirklī viņa kā rēgs pazuda krūmos. Tik mirklis, un Lips Tulians velti raudzījās pēc mīklainās parādības.
Es sapņoju, — viņš mežonīgi iesaucās. — Manas asinis ir uztrauktas, es redzu spokus gaišā dienas laikā!
Bandītu vadonis liesmainām acīm skatījās kareivjos, kas nāca tuvāk, kamēr biedrs rāpās zemē aiz mūru gruvešiem.
Virsniek, — Zārbergs izbijies dvesa. — Virsniek, te augšā mēs nevaram palikt, mūs saķers kā peles slazdā!
Bet Lips Tulians neklausījās Zārberga vārdos.
Arī jātniece atgriezās un auļoja šurp. Laupītāju vadonis nikni kratīja savu dzelzs dūri, viņš nevēroja briesmas, kas vērtās ik mirkli lielākas, tik redzēja sievieti uz melnā zirga. Jā, tā ir Hilda, velnišķā skaistule, bīstamākais laupītājs!
Tur ,viņš ir, uz priekšu, ļaudis! Saņemiet viņu dzīvu vai mirušu, tas ir Lips Tulians, laupītāju vadonis!
No torņa atskanēja mežonīgi smiekli, Lips Tulians ar apbrīnojamu spēku uzrāva savu biedru augšā.
Viņš kāpa lejā pa stāvajām trepēm. Zārbergs kā spalva karājās pie sava pavēlnieka sāniem.
Nu jau abi stāvēja krēslainā telpā.
Laupītāju vadonis noliecās un nākošā acumirklī ielika samaņu neatguvušo Elzbeti Zārberga rokās.
Ārā uz akmeņiem dimdēja zirgu pakavi; bruņu šķindoņa, lāsti un klaigas spiedās iekšā. Dragūni jau ieņēmuši vienīgo izeju, ap vecās pils mūriem visās pusēs stāvēja bruņoti sargi.
Drošais bandītu vadonis, bez šaubām, bija pazudis.
Iekšā, laupītāju ligzdā! —no ārpuses sauca rupja balss. — Uz priekšu, ļaudis! Kas stājas pretī, šaujiet nost!
Sargieties, — skanēja sievietes balss. — Nepārkāpiet pavēli, jums viņš dzīvs jānogādā uz Drēzdeni, dzīvs!
Tā bija Hildas balss.
Viņa gribēja dzīvu iegūt to, kuru ar tādu mežonīgu skubu vajāja, Lipam Tulianam dzīvam jākrīt gūstītāju rokās!
No pils apakšējām telpām atkal skanēja smiekli, tur stāvēja laupītāju vadonis, un viņam blakus Zārbergs ar skaisto Elzbeti.
Lips Tulians nometās ceļos uz akmens plāksnēm.
Mēs esam pazuduši, — Zārbergs vaimanāja.
Paliec klusu, memrnesdēliņ, — pavēlnieks rūca, pie zemes pieliecies; viņa dzelzs dūres pakampa lielo akmens plāksni pie paša mūra.
Kas notiks? Vai Lips Tulians gribēs pacelt smago bluķi? Nē, tas cilvēka rokām nav iespējams.
Baiļu pārņemts, Zārbergs šķielēja uz izeju — tur jau līda iekšā kareivji. Pa priekšu lādēdamies spraucās milzīga auguma kaprālis, augsti paceltu zobenu, uzvilktu pistoli kreisajā rokā. Aiz viņa kāda sieviete — skaistule Hilda — acīmredzot gribēja iekļūt pirmā un pasargāt mīļāko no nāves.
Zārbergam pārskrēja auksts pa visiem locekļiem.
Viņam jau rēgojās priekšā giljotīna, bende un spožais cirvis.
Pēkšņi turpat blakus atskanēja dobjš troksnis; laupītājs paskatījās. . . Vai viņš sapņoja? Lips Tulians ar pārcilvēcīgu spēku bija uzcēlis lielo akmens plāksni — tumšs, atbaidošs caurums rēgojās pretī, no tā plūda drēgns, sastāvējies gaiss.
Te iekšā, ātri, ātri, uz leju! — bandītu vadonis sauca.
Zārbergs devās turp — viņš sataustīja trepes, kas veda dziļumā,
un, jaunas dzīvotalkas pārņemts, likās pa slepenajām trepēm lejā, ko nagi nesa.
Dobja dunoņa augšā. Akmens bluķis atkal klāja caurumu, un nākošā acumirklī Zārbergs sadzirdēja sava pavēlnieka straujo elpošanu.
Virsniek, kareivji nāks mums pakaļ, — Zārbergs dvesa.
Vispirms lai viņi mūs atrod, — Lips Tulians teica, mežonīgi ņirgādamies. — Nāc šurp, Zārberg, man blakus, skaties zemē, tur stāv zārki.
Kur mēs esam?
Pils kapeņu velvē, ko neviļus uzgāju, — laupītāju vadonis atbildēja. — Bet nu vairāk ne vārda, ka neizdzird mūsu balsis. Paliec tik man līdzās.