Priekšistaba, aizkaram cieši piekļavusies, skuķe ausijas un kāri tvēra katru vārdu, ko runāja tēvs un meita.
Tā bija Hilda, brīvkunga radiniece, bārenīte, kas vecajā pilī kopā ar pilskunga laipno Hedvigu uzplaukusi par daiļu jaunavu.
Hilda nebija viena.
Viņai blakus stāvēja kāds vīrietis, kura sviedriem un putekļiem klātā seja lika domāt, ka viņš mērojis tālu ceļu.
Viņš nāks, Kaspar, viņš tiešām nāks, — Hilda satraukta čukstēja.
Jā, cienītā jaunkundze, — vīrietis atbildēja, zaļi zvīļās kaķa acis nemierīgi grozīdams. — Viņš nāks, kas būs jau par vēlu.
Ai, kā es priecājos, kā priecājos, — Hilda čukstēja. — Rimsties, tu nemiera sirds… Viņš būs mans, un viņam jābūt… vai arī…
Istabā mocījās nelaimīgā Hedviga.
Lasies, — Hilda uzšņāca savai uzticības personai. — Ej, tu zini, kas tev jādara!
Kaspars pazuda kā kaķis, un Hilda kāri lūkojās pa aizkaru spraugu.
Hedviga paskatījās augšup.
Tēt, dārgo tēt, — nelaimīgā meitene elsoja. — Es tevi lūdzu, no visas sirds lūdzu — negrūd mani postā. Ak, kaut māte vēl būtu dzīva, viņa mestos man blakus uz ceļiem, mūsu lūgšanas vienotos. Mīļo tēt, manas karsti mīļotās mātes piemiņas dēļ es lūdzu — žēlo mani. Es nevaru* kļūt grāfa Martinica sieva, jau, vinu uzskatot, man bail.
Sāpju kliedziens izlauzās pār Hedvigas rožainajām lūpām, kad tēvs saskaities zvēriski sagrāba viņu un rāva augšā.
Neprātīgais bērns, — viņš skarbi teica. — Tu domā, es nezinu tavas ietiepības iemeslu. Vēl vienmēr tev prātā Filips fon Mengsteins, šis vazaņķis, kas svešumā droši vien jau sameklējis kauna pilnu galu.
Dzirdot mīļotā cilvēka vārdu, Hedvigas acis iekvēlojās.
Tēt, — viņa droši teica, — Filips ir labs un krietns, tā nav viņa vaina, ka viņš nav bagāts. Jā, viņš devies svešatnē, bet tikai tādēļ, lai reiz kā turīgs vīrs dabūtu mani par sievu.
Griezīgi smiekli pārtrauca lūdzēju.
Diezgan, — pilskungs uzkliedza pērkona balsī. — Diezgan esmu klausījies, mana pacietība ir galā. Grāfs Martinics ir tavs līgavainis, un tu šodien pat kļūsi viņa sieva!
Tēt, vai tu vēlies manu nāvi, vai tiešām tu gribi mani iedzīt kapā?
Klusu, es tev beidzamo reizi pavēlu, — pilskungs kliedza.
— Neviens cits man nedrikstetu ar tādu ietiepību pretoties, tik tādēļ, ka tu esi mans vienīgais bērns, es paciešu tavas muļķības.
Tēt!
Klusu — jeb! — Pilskungs draudot pacēla roku. — Tūliņ nāc līdzi pie altāra, tūliņ uz vietas, Hedvig!
Es nevaru, — viņa lūdzās.
Tu negribi! — viņš kliedza. — Labi, tad es vairs neesmu tavs tēvs . . . mani lāsti …
Izmisuma kliedziens, moku salauztas, izmocītas dvēseles sauciens atskanēja telpā.
Pagaidi, tēt, — Hedviga elsoja. — Nesaki tik briesmīgu vārdu … es … es … gribu … kļūt.,. grāfa … sieva.
Nelaimīgā meitene sāka grīļoties un sabruka.
Tu atzini savu maldīšanos, Hedvig, labi, es piedošu tev, tik nāc, — pilskungs apmierināts teica.
Viņš gribēja pacelt šņukstošo meiteni.
Te pašķīrās aizkars, un nākošā acumirklī jau Hildas jaunavīgi uzplaukušais stāvs atradās pilskungam blakus.
Ejiet pa priekšu, krusttēv, — viņa sacīja. — Es pavadīšu Hedvigu uz zāli. Vispirms nomierināšu viņu, citādi grāfs nez ko domās, kad ieraudzīs savu līgavu tādā izskatā.
Tu esi labs bērns, Hilda, — pilskungs atbildēja. — Dari tā. Un tev, Hedvig, es vēlreiz atgādinu: turi savu vārdu — citādi no manis nekādas žēlastības negaidi.
Pilskungs izgāja, soļiem klaudzot, un Hildas acis velnišķi iekvēlojas.
Mērķis sasniegts, — viņa dvesa. — Kā smags akmens novēlās no manas dvēseles. Es jau baidījos, ka pilskungs padosies Hedvigas lūgšanām. Ai, nu Filips ir mans! Un pils ar visu krusttēva bagātību! Neviens neuzdrošināsies man atņemt mīļāko, tas ir mans, un, ja viņš mani negribēs .. . tad!
Hilda apklusa, viņas melnās acis meta zibšņus — tik Hedvigas šņuksti traucēja klusumu.
Ja viņš mani negribēs, — Hilda drebinājās. — Tad esmu spējīga viņa sirdī iegrūzt tēraudu. Un tas pats asmenis, vēl silts no Filipa asinīm, iedursies arī manās krūtīs. Pat nāvē es turēšu viņa līķi, nelaidīšu viņu vaļā pat kapā!
Viņas pilnīgais stāvs trīcēja kā drudzī, tad velnišķīgs acu pāris ieraudzīja Hedvigu, kas, bezgala gurda un izmocījusies, bija atspiedusi savu daiļo galviņu pret atzveltnes krēslu.
Celieš augšā, dārgā Hedviga, — Hilda iesāka glaimi uzstājīgā balsī. — Nāc, līgavainis jau gaida.
Lai nāve nāk, es gribu mirt, kapā būs miers! — nelaimīgā līgava elsoja.
Ar nepārvaramu spēku Hilda uzcēla Hedvigu.
Vai tu jau aizmirsi, ko apsolīji? Vai tu, Hedvig, gribi saņemt tēva lāstus? — viņa bargi jautāja.
Nē, nē, es … gribu … paklausīt! — Nabaga meitene stostījās.
Ar atriebības jūtām sirdī Hilda veda viņu uz durvīm, bet lūpās bija viltus līdzjūtības vārdi:
Tēva svētība ceļ bērniem stiprus namus, tā bībelē rakstīts, tu nedrīksti savus piederīgos sadusmot, bērna pienākums — nepretoties nekam.
Vai tad es nevaru mirt? — Hedviga murmināja.
«O jā, tev būs jāmirst», daiļā čūska domāja. «Bet nevis tev vienai, arī brīvkungam, manam krusttēvam, drīz vajdzēs atpūsties bedrē. Ha, ha, ha, gan jau Kaspars par to parūpēsies. Un tad es būšu fon Tuna kundze, tad Filips būs mans; vinnēts, tā diena nāks, patiesi, drīz tai jānāk!»
Hilda veda glīto līgavu līdzi, nu jau skaidri dzirdēja svētku gaviles. Tās kā uguns spīlēs žņaudza nelaimīgās, izmocītās meitenes dvēseli.
Filip, mīļais, ak, Filip, nāc, glāb savu Hedvigu, — meitene dvesa.
Hilda bija ieklausījusies un sapratusi, naida pilns skats pavadīja nelaimīgo līgavu.