Tamdēļ viņš ātri atvadījās no biedriem, iekravāja sev drusku pārtikas un tad atstāja sakritušo mājvietu.
Drīz viņš pagāja garām sargiem un iegāja Drēzdenes norā.
Mēness spīdēja, kas, naktī ejot, bija ļoti izdevīgi. Pāris minūtes laupītājs gāja pa meža ceļu, aši skatīdamies uz visām pusēm.
Te uzreiz viņš apstājās.
Kas tas tur ir? — viņš čukstēja.
Nākošajā acumirklī viņš palēca aiz kāda krūma un paķēra šāvienam sagatavoto pistoli.
Nešaujiet, — sacīja kāda maiga balss, — es neesmu ienaidnieks.
Patiesi, tā jau ir dzirnavnieka meita, — bandīts norūca klusi. — Kas tad šai te meklējams, es domāju, ka viņa ir pie garā Zamuela.
Guste tagad izslīdēja no savas paslēptuves aiz koka stumbra, kur pirmāk bija aizbēgusi.
Tagad viņa stāvēja laupītājam pretī.
Jūs bijāt pie viņa, pie Lipa Tuliana?
Tiešām tā, Gustiņ.
Pastāstiet man, kas tur noticis, vai jūs aiznesāt kādas ziņas?
Na, na, — bandīts ņurdēja, — man tiešām nav daudz laika.
Bet es jūs lūdzu.
Guste zināja, ka laupītāji tic, ka viņa kādreiz tomēr kļūs Lipa Tuliana mīļākā. Tas viņai tagad bija izdevīgi.
Neviens negribēja viņu sakaitināt, jo dienās tai varēja būt liels iespaids, un tā sirmais laupītājs izstāstīja visu, kas noticis sagruvušajā mājvietā.
Guste klusi klausījās.
Ak tā tur bija, — viņa čukstēja, — tad jau viņam jāaizmirst sava atriebība, jo mironi tak vairs nevar vajāt. O, es vēl ceru, tad viņa sirdī atkal ieviesīsies mīla.
Vecais rūgti iesmējās.
Neņemiet tādas lietas galvā, — viņš sacīja, — Lips Tulians ir no cita materiāla nekā lielais vairums ļaužu. Pie elles šķīstīšanās uguns, kad viņš tā blenza uz sienu, — kad es redzēju viņa drausmīgo seju, tad pat man, vecam puikam, pārskrēja auksts pār kauliem.
Gan viņš nomierināsies.
Neticu vis.
Gustei kļuva bailīgi ap sirdi.
Ko viņš darīs?
To es nevaru pateikt, jaunava, — laupītājs atbildēja, — bet man liekas, ka virsnieks pastrādās pavisam traku darbu, kaut ko tādu, kas vēl nemaz nav bijis.
Jūs domājat?
— Patiešām, es jau pazīstu virsnieku, tas ir traks, viņam savs niknums kaut kur jāizgāž.
Gan viņš apmierināsies.
Neticu.
Guste stīvi lūkojās mežā, kas mēnesnīcā izskatījās kā spoku valsts.
Viņš mani atraidīja projām, — viņa atkal murmināja, — lai es ejot pie garā Zamuela.
Jā, mēs visi domājām, ka jūs esat tur.
Bet es jau neiešu, — meiča bēdīgi turpināja, — nē, trīsreiz nē, es palikšu pie viņa, viņam draud lielas briesmas.
No kurienes jūs to zināt? — laupītājs pārsteigts jautāja.
Es to jūtu.
Ak, tās ir tukšas un nevajadzīgas domas.
Nē, tās ir nojautas, — Guste atbildēja, — tādas priekšsajūtas — ,tās nekad neviļ.
Muļķības, — vecais norūca, — tad tik man būtu ko darīt, ja es ticētu tādām pasaciņām. Savu mūžu neesmu tām ticējis, arī tagad ne, es esmu vecs palicis, un vēl nevienu spoku arī neesmu redzējis.
Tos katrs neredz.
Bet jūs, Gustiņ?
Par to es nerunāju.
Bet nu man jāiet, — vecais laupītājs sacīja, — man ceļš priekšā — un es gribu, cik ātri vien iespējams, atgriezties pie Sik- lera. Nāciet līdzi, Gustiņ, mēness spīd gaiši.
Nē, es palikšu.
Na, es jums nekā ļauna nedarīšu, es esmu vecs vīrs.
To es zinu, bet es tomēr palikšu.
Bet virsnieks jūs negrib redzēt, tagad viņš necieš nevienu sievišķi savā tuvumā.
Un es tomēr palikšu, — Guste sparīgi sauca, — nē, kur viņš ir, tur esmu arī es, mana vieta ir pie viņa sāniem, es dalīšos visās viņa briesmās, es gribu mirt kopā ar viņu, ja viņam reiz uzbruks nelaime. Un tā vairs nav tālu, — viņa klusām piebilda.
Laupītājs paskatījās uz mēnesi.
Es iešu, Gustiņ, — viņš sacīja, — nu, nāciet man līdz.
Nē!
Tad dzīvojiet vesela, es vairs ilgāk neuzkavēšos, jo man nav tik daudz laika.
Ejiet vien. Vecais vēl Gustei gribēja ko jautāt, bet, kad viņš pagriezās pret
Gusti, tās tur vairs nebija.
367. nodaļa IZGLĀBTI
Grīļodamies un tomēr visiem spēkiem taisni turēdamies, vecais Roberts ar savu nekustīgo nastu steidzās caur mežu.
Viņam nebija nekādu cerību izbēgt, jo visapkārt bija iesākusies dzīvība.
Pie tam vēl bija uzlēcis jauns mēness un visu mežu pielējis ar savu spokaino gaismu. Mežs bija diezgan rets, bez krūmājiem.
Roberts grīļojās tālāk. Viņš domāja krustām šķērsām, jo šī vajāšana bija vairāk kā dīvaina. Dažreiz viņam pat likās, it kā čigāni, kuru signāli bija pastāvīgi dzirdami, meklētu vēl kādu citu personu, jo tie biežāki vien griezās uz zināmu pusi.
Ko tas lai nozīmē? Ar mokām vecais vīrs steidzās arvien tālāk, līdz viņš mežā uzskrēja gari izstieptai klintij.
Uz kurieni lai nu iet? Pa kreisi un pa labi — visur vajātāji, arī aiz viņa sākās dzīvība, un ceļš uz priekšu bija aizsprostots.
Roberts taustījās gar klinti.
Viņš cerēja atrast kādu alu vai vismaz plaisu, kas pagaidām noderētu kā slēptuve.
Velti. Kā varens mūris klints siena pacēlās mežā, tā ka par kaut kādu uzrāpšanos nebija ko domāt.
Bez tam Roberta spēki turpat bija galā. Līdz nāvei noguris, viņš atslīga uz klints gabala, Lidu vēl vienmēr turēdams rokās.
Pa tam troksnis nāca tuvāk. Visapkārt tika meklēts, bet vecais Roberts pavisam tuvu izdzirda arī citu troksni.
i Tur jau kaut kas čabēja krūmos. Meža zvērs tas nevarēja būt, jo tas jau sen būtu aizbēdzis. Tātad priedītēs vajadzēja atrasties citam radījumam.