Roberts izvilka pistoli. Viņš bija cieši apņēmies pārdot savu dzīvību, cik dārgi vien iespējams — lai no tā iznāk, kas iznākdams, bet viņš nepadosies.
Atkal iečabējās krūmi. Roberts skaidri redzēja, ka no priedītēm izlien kāds vīrietis. Viņš jau pacēla savu pistoli, te mēness apgaismoja svešinieka seju.
Vecais sulainis ļāva pistolei noslīdēt.
Cienītais kungs! — viņš pusbalsī iesaucās. — Nāciet šurp!
Jau nākamajā acumirklī Maksis fon Stenburgs atradās vecajam
blakus.
Tu šeit? — viņš pārsteigts iesaucās.
Jā … jā … es…
Kas tas ir, ko tu nes? — jaunais virsnieks jautāja.
Cienītā jaunkundze… es viņu paņēmu līdzi no čigānu nometnes, bet tagad es tālāk vairs nespēju.
Un mani vajā čigāni! — Maksis izmisis iesaucās. — Ha, es pats virzīju vajātājus šurp, tie vairs nav tālu.
To es zinu.
Projām, projām! — jaunais virsnieks sauca. — Es nesīšu savu Lidu!
Nekas vairs nelīdz, jūsu gaišība, — Roberts bēdīgi atbildēja. — Mums priekšā ir stāva klints, pa kuru pat kaķis nevar uzrāpties. Aiz mums, kā arī sānis — čigāni!
Maksis pazina vietu un zināja, ka Roberts runā patiesību.
Labi, — viņš neskanīgi sacīja, — tad dzīvus tie mūs nedabūs rokā. Ha, varbūt mums izdodas viņus atsist.
Vismaz pamēģināsim.
Vecais sulainis nolika ietīto Lidu uz sūnām klāta klints gabala. Te Maksis jau stāvēja viņai blakus.
Man viņa vēlreiz jāredz, — viņš murmināja, — šo maigo bērnu man gribētos vēlreiz skūpstīt, iekams tiek izcīnīta pēdējā cīņa.
Viņš noliecās.
Lida jau nekustas? — viņš pārsteigts jautāja.
Viņa ir iemidzināta.
Maksis jautājoši uzlūkoja savu veco biedru, bet Roberts uzglūnēja vajātājiem.
Jaunais virsnieks patlaban gribēja attaisīt mēteli, kas sedza karsti mīļotās meitenes seju.
Te sulainis satvēra viņa roku.
Jūsu žēlība — tur nāk nelieši!
Maksis uztrūkās.
Vecajam sulainim bija taisnība, jo starp kokiem līda šurp tumšas ēnas, tie bija čigāni, kas Kremo vadībā vajāja jauno virsnieku.
Lida galēja puslīdz drošība aiz liela klints gabala, un pie viņas sāniem tagad nometās abi pārdrošnieki.
Labi jāmērķē, jūsu žēlība, — vecais Roberts atgādināja, — nevienu lodi mēs nedrīkstam zaudēt.
O, ja man tik būtu zobens, — Maksis fon Stenburgs drūmi sacīja.
Toties mums ir dunči.
Pilnīgi pareizi, bet ar zobenu es būtu atsitis veselu pulku čigānu. Kas tas par kareivi, ja viņam trūkst mīļākā ieroča?
Tur viņi nāk!
Čigāni pēdās nevarēja redzēt, jo bija par tumšu, bet viņi tomēr sekoja bēglim kā medību suņi briedim.
Maksim un Robertam neviļus bija jāapbrīno šo meža bērnu asais prāts, jo čigāni tuvojās garā līnijā, turklāt tie ar patiesi drausmīgu pamatīgumu izmeklēja katru paslēptuvi.
Ar viņiem vien zināmiem signāliem tie panāca, ka līnija vienmēr palika nemainīga, tāpēc neviens nepamanīts nevarēja izmukt cauri.
Patiešām šie zeļļi jāapbrīno, — Roberts čukstēja, pret Maksi pagriezdamies, — tiem jau ne pele nevarētu izsprukt.
Nē, droši, ka nē.
Tagad viņi nāk klāt!
Čigāni acīmredzot zināja gluži labi, ka vajātajam virsniekam jāatrodas viņu priekšā, jo tie pamazām savu ķēdi savilka šaurāku, it kā zinātu, kur vajātais atrodas.
Tagad tie atradās tikai apmēram soļus divdesmit attālu.
Maksis skatījās pēc Kremo, bet tas atradās labajā spārnā, kamēr garās čigānu rindas vidus tuvojās klintij.
Mums jāšauj, — Roberts sacīja, — ir pēdējais laiks.
Vai nu šie klusie vārdi bija dzirdēti, vai iemesls bija cits, bet čigāni uzreiz apstājās, tā kļūstot par labu mērķi pistolēm.
Roberts tomēr vēl gribēja izmēģināt pēdējo līdzekli, lai novērstu asinsizliešanu.
Atpakaļ, — viņš uzsauca čigānu valodā, — atpakaļ, citādi mēs atklāsim uguni!
Nikni kliedzieni skanēja kā atbilde. Likās, it kā čigāni Zārberga vadības laikā no gļēvuļiem būtu izvērtušies par drosminiekiem.
Tie apņēmīgi soļoja uz priekšu, Kremo kliedzienu uzmudināti.
Čigānu virsaitis bez šaubām nezināja, ka aiz klintsgabala atrodas arī Roberts ar Lidu, bet domāja, ka Maksis pats runājis čigānu valodā.
Brūnie zeļļi draudēdami vicināja savus zibošos dunčus.
Uz priekšu! — Kremo kliedza. — Noduriet nelieti!
Čigāni skrēja uz priekšu.
Te kaut kas uzliesmoja aiz klints — atskanēja divi pistoles šāvieni, un divi pārdrošnieki iekliegdamies saļima.
Pirmajā acumirklī valdīja paniskas bailes.
Neviens nebija domājis, ka bēglis ir apbruņots šaujamiem ieročiem, tikai domāja — labi, ja vēl duncis viņam ir klāt.
Un tagad reizē bija raidīti divi šāvieni.
Tur bija, ko padomāt.
Kremo bija kā traks.
Viņam ir pistoles, — tas mežonīgi kliedza, — bet tās tagad ir izšautas! Ar tām tagad neko vairs nevar izdarīt. Ejiet virsū, noduriet viņu vai saķeriet dzīvu, lai es viņu nogalinu mokpilnā nāvē!
Te norībēja atkal — otro reizi aiz klinšu gabala izšāvās divi zibeņi, un divi vīri kaukdami vāļājās pa zemi.
Tās tik bija izbailes!
Čigāni skrēja atpakaļ, kaut gan Kremo viņus mēģināja atturēt.
Jāpielādē ātri, — Roberts čukstēja, — mums jāizmanto īsais laiciņš.
Nedaudz minūtēs pistoles atkal bija gatavas šaušanai.
Bet šoreiz čigāni netuvojās.
Tie domāja, ka uzmanība ir vīrišķības labākā pazīme un tagad meklēja patvērumu aiz vareniem koku stumbriem.
Tur viņi stāvēja un gaidīja, kas nu būs.
Roberts tagad tupēja blakus virsniekam.
Mēs atrodamies bēdīgā stāvoklī, virsnieka kungs.