Kādēļ? Vai tu domā, ka viņi atjaunos uzbrukumu? No tā es nebaidos, skaties, kā viņi gļēvi slēpjas.
Gluži pareizi, kungs, no mūsu pistolēm tie vairīsies, tas ir pilnīgi droši, bet es domāju — nu tie mēģinās ko citu.
Ko tad?
To es vēl nevaru pateikt, bet domāju, ar to tā lieta nebeigsies.
Roberts nebija maldījies.
Kremo iekarsis pūlējās sakūdīt savus ļaudis. Viņš gan sev nevarēja izskaidrot, kā tik īsā laikā raidīti divi šāvieni, jo pēc viņa domām tur varēja atrasties tikai viens — Maksis fon Stenburgs.
Viņš mēģināja pierunāt savus ļaudis, lai tie no jauna iet uzbrukumā.
Te viņš uzdūrās uz noteiktu pretestību.
Nē, nē, mēs vairs neiesim uz šo klinti, — skanēja atbilde. — Bēglis jau droši vien atkal būs pielādējis šaujamo, un tur jau guļ četri nāvīgi ievainoti biedri.
Labi, — Kremo šņāca, — tad kāds skaits paliks šeit, lai ienīstajam nogrieztu atpakaļceļu. Bet daži uzrāpsies klintīs un, veldami akmeņps., izdzīs viņu no paslēptuves. Uz priekšu, iznīciniet viltīgo spiegu;' kaš ielīdis mūsu nometnē!
Vecais Roberts jau bija postenī.
Tur tiek gatavots velna darba, jūsu žēlība, — vecais sulainis sacīja.— Mēs. nupat redzēju kādu pusduci čigānu skrienam uz klintīm.
Ja tik viņi nenāk šurp.
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts. Vini kāpj pa klintīm augšā.
Kādēļ?
. — Lai mus no augšas bombardētu ar akmeņiem, — Roberts atbildēja,
Tad mēs šeit nevaram palikt.
Gluži pareizi, bet, ja mēs atstāsim slēptuvi, tad čigāni mums uzbruks no visām pusēm. Sis Kremo ir velns!
O, ja es viņu dabūtu pa šāvienam!
Tas nebūs viegli, jo viņš ir tikpat gļēvs, cik nekrietns. Es varu derēt, .ka viņš stāv tur pie klintīm un vēro, kā viņa ļaudis rāpjas augšā pa stāvo sienu.
Tas viņiem neizdosies!
O, tomēr, jūsu žēlība, jo čigāni jau kāpj kā kalnu kazas, tie droši tiks augšā.
Mēnesnīca viļ.
Tas nekas, jo šiem zeļļiem nakts patīk labāk nekā diena. Viņi var kāpt labāk nekā kaķi.
Maksis vēl šaubījās. Te viņš no klintīm iesāņus izdzirda nenoteiktu troksni, skrāpēšanos un kašāšanos. Nebija šaubu, ka čigāni rāpjas klints augstumos.
Maksis pacēla savu pistoli.
Nāc, Robert, — viņš klusi sacīja, — mēs uzbruksim neliešiem. Manu Lidu nedrīkst sadragāt akmeņi. Mēs izlauzīsim sev ceļu. Es nesīšu savu mīļo, tu šausi, pēc tam tu ņemsi manu pistoli.
Jā, tas būtu vienīgais līdzeklis, — Roberts apņēmīgi sacīja, — tikai šobrīd mums vēl mazliet jānogaida.
Kamēr klintsgabali velsies virsū?
Nu, tik ātri tas neies, neliešiem jau vispirms jāsameklē vieta, kur mēs viņiem uzglūnam. Tas nav tik viegli, un mēs vēl īstā laikā varam dzirdēt, kur atrodas mūsu vajātāji.
Pret to nekas nebija iebilstams.
Abi vīri tātad palika slēptuvē, bet Maksis nolika Lidu sev priekšā, lai briesmu brīdī pats ar savu ķermeni aizsargātu mīļoto meiteni.
Roberts to ievēroja ar klusu aizkustinājumu.
Ak, Dievs, stāvi mums klāt, — vecais čukstēja, — sargi mūs, svētā jaunava! Svētie nevar pieļaut, ka tāds skaists, cēls pāris te aiziet bojā .. . Es vēl ceru uz debess palīdzību.
Tā vecais Roberts dziļi, sirsnīgi piesauca Dievu un svētos.
Bet pa to laiku jau dzirdēja, kā čigāni netālu kā kalnu kazas rāpās augšā pa klinti.
Kaut vismaz būtu gaišs, — Roberts norūca, — gan tad es brūnos neliešus dabūtu zemē, jo es šauju labi. Bet naktī tik tālu nevar redzēt, debess lai apžēlojas par mums.
Atkal pagāja laiks. Mēness kāpa arvien augstāk. Te Roberts tuvumā izdzirda skrāpēšanos un šļūkšanu. Beidzot dzirdēja dārdoņu.
Tie ir augšā, — viņš sacīja Maksim. — Siem neliešiem neviena klints nav par augstu, tie visur tiek augšā.
Nu, es esmu gatavs uz visu.
Nodārdēja atkal. Sekoja sauciens, tad kāds akmens smagi nokrita zemē tikai nedaudz pēdu atstatu, pašā klints pakājē.
Maksis piecēlās. Zibensātrumā tas paņēma Lidu rokās.
Robert, mums jātiek projām, — viņš klusām sacīja, — nākamais akmens mūs sadragās.
Jā, jūsu žēlība, cits nekas vairs neatliek, — vecais sulainis atbildēja. — Vai jūs nesīsit cienīto jaunkundzi?
Pats par sevi saprotams.
Tad uz priekšu!
Vecais Roberts arī piecēlās un stingros soļos apgāja ap klints- gabalu mēnesnīcas pielijušajā mežā. Mežonīgi kliedzieni saņēma veco vīru.
Tai pašā laikā divdesmit čigāni izskrēja no savām paslēptuvēm, lai nodurtu pārdrošnieku.
. Roberts izšāva. Viņa lodes gan ķēra mērķi, bet brūnie puiši bija ārkārtīgi sarūgtināti par saviem zaudējumiem.
Acumirklī abi vīrieši bija ielenkti.
Maksis patlaban gatavojās nolikt Lidu, lai vēlreiz, kaut arī bez izredzēm, mēģinātu atsist čigānu uzbrukumu. Te mežā atskanēja varens sauciens.
Hei, zemnieki, pilsoņi, te ir salašņas, kas pastrādājušas šausmīgākos kauna darbus, te ir čigāni, uz priekšu, virsū neliešiem!
Mežonīgie puiši pārsteigti apgriezās apkārt un ar Kremo priekšgalā skrēja pretī kādam pilsoņu apģērbā tērptam vīram, kas vicināja īsu, bet smagu zobenu. Ar paceltu dunci Kremo gribēja tam mesties virsū.
A, vai tu man vēlreiz stāsies ceļā, nelieti! — svešais sauca. — Jau reiz es tevi satiku … 5e ņem!
Kremo vicināja dunci.
Mirsti! — viņš saniknots šņāca.
Bet iekams asmens sasniedza svešinieka krūtis, nāca spēcīgs zobena cirtiens. Kliedziens, lāsts — tad nāves gārdzoņa.
Kremo nedzīvs gulēja savās asinīs. Un viņa priekšā ar liesmojošu skatu stāvēja Kilians, kādreizējais cietumsargs.
Viņš nelietim bija devis briesmīgu triecienu.