Kremo bija miris.
Tagad Lida atkal bija brīva, jo līdz ar čigāna nāvi izbeidzās svētais solījums, ko tā līdz šim gribēja turēt.
Un līdz ar Kilianu vesels bars apbruņotu pilsoņu un zemnieku metās bēgošajiem čigāniem virsū.
Izbēgt vairs nepaguva neviens un neilgu laiciņu vēlāk, slepkavas un dedzinātāji gulēja zaļajās sūnās bez dzīvības.
368. nodaļa SPOKU NAMS DREZDENĒ
Vilsdrufera ielā Drēzdenē tolaik atradās kāda ļoti bieži apmeklēta viesnīca «Pie zelta lauvas».
Viesnīca tās īpašniekam arvien ienesa glītas summiņas, jo pie viņa iegriezās daudz ceļotāju.
Bet tai pašā laikā par šo viesnīcu gāja dažādi nostāsti, kas gan neattiecās uz pašu saimniecības ēku, bet uz kādu stipri veclaicīga izskata māju.
Tā noderēja kā sava veida noliktava, bet patiesībā nemaz netika lietota, jo pēc vecu ļaužu pārliecības tajā viss neesot tā kā vajadzīgs.
Sī vecā ēka bija kāda klostera pēdējās atliekas, kamēr citas klostera ēkas jau sen bija pazudušas no zemes virsas.
Naktī tur esot manāmi dažādi rēgi, pie kuriem lielu lomu spēlējot kāds sirms mūks.
Ar vienu vārdu sakot, ēkai bija šaubīga slava.
Saimnieks bija kāds apvēlies cilvēks, jau kopš ilga laika atraitnis.
Viņam bija meita, kuru tas mīlēja par visu vairāk, spirgts, dzīvespriecīgs un turklāt ļoti skaists bērns, kas bija iesaukta par skaisto Annu.
Saimniekam mājā bija ari vēl kāds jauns cilvēks, attālāks radinieks, kas gādāja, lai uz krogus galdiņiem nekā netrūktu.
Vai tādēļ bija kāds brīnums, ka Kārlis un Anna drīz vien uzsmaidīja viens otram un ar laiku samīlējās.
Ar vienu vārdu sakot, Kārlis un Anna mīlēja viens otru no visas sirds.
Tas nu viss būtu bijis skaisti un labi, bet saimnieks šīm attiecībām pārvilka svītru.
— Ko?! — viņš kliedza, kad sakars nāca gaismā. — Sis zeņķis, šis bārenis un nabags, tas gribēs precēt manu Annu? Ha, ha, ha! Tā tik vēl trūka! Anna dienās būs bagāta meiča, kad manas acis aizvērsies, tā varēs meklēt pavisam citu.
Nu sākās negals.
Nabaga Anna ar savu mīļoto nevarēja pat pāris vārdus pārmīt, jo saimnieks tos ļoti uzmanīja, un, ja viņa meita tikai nāca Kārlim tuvumā, tad vecais lādēdamies tūliņ metās pa vidu.
Sī mīlas traģēdija risinājās tieši tai laikā, kad «Zelta lauvai» bija sevišķi daudz apmeklētāju.
Kā jau Augusta Stiprā valdīšanas laikā bija ierasts, tika rīkoti spoži svētki, kas pievilka daudz ziņkārīgo no tuvienes un tālienes.
Viesnīcā katra istaba bija aizņemta. Jā, saimniekam pat vajadzēja zināmu skaitu viesu aizraidīt, jo viņš tiem nevarēja sagādāt telpas.
Tas viņam ļoti ēdās.
Uz naudu viņš bija ļoti kārs un savos vaļas brīžos domāja, kā būtu iespējams uzņemt vēl vairāk viesu.
Sīs domas viņš izteica arī savam kaimiņam frizierim, kas dažreiz prata dzīt ne vien jaukus, bet arī ļaunus jokus.
Es zinu padomu, kaimiņ, — frizieris sacīja.
O, tad runājiet taču — es labprāt samaksāšu.
Frizieris braucīja savu aso bārdu.
Es to darīšu par velti, — viņš ņirgdams sacīja, — redziet taču tur — savu veco noliktavu, tā vēl izturēs savus pāris simtus gadu. Reiz tā piederēja pie klostera, bet kas par to, mūku istabiņas lieciet drusku uzpost, tā jums būs vismaz savas trīsdesmit jaukas istabiņas.
Saimnieks papurināja galvu.
Kaimiņ, to ir viegli pasacīt. To jūs runājat bez kādas domāšanas. Vecajā ēkā taču rādās ļaunie gari.
Blēņu pasakas — kas nu šinīs laikos vēl ies ticēt spokiem? Tādēļ dariet vien tā, kā es jums sacīju. Mēbeļu jums diezgan — pāris dienās jūs nopelnīsit divreiz tik daudz.
Saimnieks ūsas vien braucīja.
Tas nebija vīrs, kas labu veikalu izlaidīs no rokām, bet, no otras puses, viņš negribēja arī nonākt nepatīkamās valodās.
Visa Drēzdene zināja, ka vecajā ēkā spokojas, bet svešiniekiem no tā nebija ne jausmas.
Hm, — saimnieks norūca, — varētu pamēģināt. Likšu iekārtot trīs vai četras istabiņas izmēģinājumam, ja nekas nenotiks, tad jūsu padoms, kaimiņ, tiks izpildīts un jūs saņemsit labu pateicību.
Frizieris smējās.
Labi, labi, es to darīju labprāt.
Frizieris pīpēdams iegāja atpakaļ savā veikalā, kamēr saimnieks devās uz viesnīcu.
Tur nonācis, viņš tūlīt pavēlēja kādreizējās mūku istabiņas spoku mājas apakšstāvā sagatavot viesu uzņemšanai.
Bet te nu viss personāls vienbalsīgi atteicās, teikdami ne kāju nespert spoku mājā.
Saimnieks lādējās, trakoja, draudēja — lūdza, bet viss velti.
Tikai tad, kad viņš piedraudēja visus atlaist, vēl piemetinādams, ka mūki taču nespokojoties gaišā dienas laikā, daži drosmīgākie apņēmās aizgādāt nepieciešamās mēbeles uz vecajām mūku istabiņām.
Saimnieks pats rādija labu priekšzīmi, iedams pa priekšu, arī Kārlis, kas protestā nebija piedalījies, cītīgi palīdzēja, un, kad pāris reizes jau bija ieiets drūmajās telpās un nekas no tā nebija noticis, tad vLiem radās jauna drosme.
Pat kalpones tagad nāca ar slotām un spaiņiem, lai no mūku istabiņu grīdām uzņemtu gadu simteņiem vecus mēslus.
Vispirms jāsagatavo sešas istabas, — saimnieks pavēlēja, —- ja viss ies labi, tad augšējos stāvus arī ņemsim priekšā.
Protams, laika zobs ēkai bija daudz kaitējis, bet vecie mūki bija teicami namdari, tādēļ saimnieks varēja cerēt uz labu veikalu.
Vakaram tuvojoties, sešas mūku istabiņas jau bija pilnībā iekārtotas dzīvošanai, apmēbelētas, un pie zemajiem, raibajiem, tagad notīrītajiem logiem bija pielikti sniegbalti aizkari.
Saimnieks ar Hbpatiku apskatīja darbu.
Tā, tagad losjus atstāsim vaļā, — viņš sacīja, — lai vecie laiki pamatīgi var ii vēcināties. Kad ieradīsies jaunie viesi, hm, gan jau mēs redzēsim …