Bet kalpotāji steidzās, cik ātri vien iespējams, atstāt drūmo ēku, jo krēsla nāca ātri un līdz ar to izdaudzinātie rēgi.
Nākamajā rītā saimnieks tūliņ devās uz jauno mājvietu.
Viss bija labākajā kārtībā. Neviena mēbele nebija izkustināta. Saule iespīdēja pa logiem un drūmajām istabiņām piešķīra mājīgāku izskatu.
Saimnieks smīnēja vien.
Manam kaimiņam frizierim pilnīga taisnība, — viņš domāja. — Ja te būtu spoki, tad tie šonakt te visu būtu apgriezuši otrādi. Bet te jau ne puteklīti nevar redzēt… Nē, nē, nekādu spoku nav, mūki, kas te spokojās, jau sen būs aizgājuši pie miera.
Ar to apskate bija pabeigta.
Pa to laiku viesnīcā laikam bija domājuši, ka bargais nama kungs vecajā ēkā uzturēsies ilgāku laiku.
Un, kad saimnieks ierasti klusos soļos iegāja krogus istabā, viņš piepeši ieraudzīja Annu sava mīļotā rokās.
Saimnieks mežonīgi saskaitās,
Bezkaunīgais vanckar, — viņš uzkliedza nabaga puisim, — vai tu to sauc pār strādāšanu? Nu pagaidi, ,es tevi izmācīšu! Un tu, Anna, ej tūlīt augšā, mēs abi parunāsim vēlāk.
Nabaga meitene raudādama attālinājās, kamēr Kārlis mierīgi un apņēmīgi gaidīja saniknotā saimnieka dusmu izvirdumu.
Viņam nebija ilgi jāgaida.
Saimnieks bija briesmīgi sašutis, jo viņš no savas meitas cerēja lielas lietas, viņai reiz bija jāapprec kāds bagāts kungs.
Tiklīdz aiz Annas bija aizvērušās durvis, tā saimnieks kā sakaitināts tītars metās Kārlim virsū.
Tu vari sev meklēt citur vietu, — viņš kliedza, — sestdien savāc savas pendeles. man tu vairs neesi vajadzīgs!
Kārlis palika gluži mierīgs.
Savām uzticīgajām, brūnajām acīm viņš lūkojās sava radinieka piesarkušajā sejā.
Un Anna? — viņš lēni jautāja.
Tā apprecēs turīgu vīru, — saimnieks nobēra, — nevis tādu lupatlasi kā tevi.
Kārlim iedegās acis.
Vai es arvien centīgi nestrādāju?
Bet ar to taču nevar uzturēt sievu! — saimnieks kliedza. — Vai tu varbūt domā, ka es taupīju un krēju, lai tev, lupatniek, sataisītu siltu ligzdiņu?
Kārlis bija kļuvis ļoti bāls.
Tā ir jūsu laime, ka Anna ir jūsu meita, — viņš lēnā un noteiktā balsī sacīja. — No kāda cita es šādu nepelnītu apvainojumu vis neņemtu pretī.
Nožēlojamais lupatlasi, vai tu man vēl draudēsi?
Nē, to es negribu.
Nu, to es tev varu arī ieteikt.
Bet savas cilvēka tiesības es prasu, — Kārlis sacīja. — Un ko jūs gribat darīt? Anna mani mīl tik sirsnīgi, viņa aizies postā, ja to piespiedīs salaulāties ar nemīlamu cilvēku.
Tā nav tava darīšana, — saimnieks atcirta.
Jums ir tikai viens bērns, tikai viena meita, — Kārlis atbildēja ar piespiestu mieru, — vai jūs nabadzīti gribat kapā iedzīt? Es negribu jūsu naudu, dodiet man Annu vien, es gādāšu par viņu, lai viņai nekā netrūktu. ,
Saimnieks iesmējās.
Tā ir muļķīga izrunāšanās, — viņš rupji sacīja. — Nav jau pirmo reizi dzirdēts, tā tikai muļķus ķer, bet mani tu neuzķersi.
Kar|a acis šķīla zibeņus.
Fui, — viņš nicīgi sacīja, — kā jūs varat tik nekrietni domāt par visiem cilvēkiem. Es to domāju no sirds un godīgi.
Nav ko runāt, — saimnieks atcirta. — Annai reiz jāstaigā samtā un zīdā tērptai, lūk, ko es gribu.
Un sirds laime?
Hā, par to es nedodu ne tik daudz, kā melns aiz naga!
Tā jūs mūs abus padarāt nelaimīgus, — Kārlis sāpīgi iesaucās, — nāks laiks, kad jūs to rūgti nožēlosit!
Ko tu ar to gribi teikt? — saimnieks kliedza.
Tad jums vajadzēs atbildēt augstāka soģa priekšā nekā šie visi virs zemes.
Saimniekam kļuva neomulīgi.
Nieki, muļķības! — viņš ārdījās. — Es pats labi zinu, kas man jādara. Kad Annai klāsies labi, tad viņa būs arī laimīga.
Nekad.
Es vairs neko negribu dzirdēt, — saimnieks atcirta, — ej tagad pie sava darba.
Kārlis ar noliektu galvu aizgāja aiz krogus galda, jo pašlaik atkal tuvojās viesi.
Tie bija vīrieši, kas likās piederam dažādām aprindām.
Zemnieki, tirgotāji — arī citi, kas acīmredzot no tālienes ieradušies Drēzdenē.
Starp viņiem acīs iekrita kāds sevišķi stalts vīrs, bet no sejas nekas daudz nebija redzams, jo plats apsienamais nosedza viņa kreiso aci.
Hm, — saimnieks domāja, — ļaudis ir pieklājīgi ģērbušies, bet vēl ir liels jautājums, vai viņi var arī maksāt.
Viņš laipni pacēla melno samta micīti.
Vai vēlaties mājvietu? — viņš jautāja.
Šodien vēl ne, — atbildēja staltais vīrs sevišķi iezīmīgā balsī, — mēs gribam apskatīt valsts svētkus, ko rīko mūsu valdnieks. Tādēļ jau mēs arī te ieradāmies no Varkalniem.
Tā, tā, tad jūs vēlaties tik ēdienus un dzērienus?
Tā ir, — runātājs atbildēja, — turklāt nav izslēgts, ka mēs nākamo nakti pavadām viesnīcā, varbūt mēs atgriezīsimies arī trešajā vakarā.
Tas nebija nekas uzkrītošs.
Tajos laikos, kad vēl pastāvēja greznā galmu dzīve, nebija nekāds retums, kad svētkus svinēja vairākas dienas.
Šoreiz Cvingerā bija jānotiek lieliem svētkiem ar sacīkstēm, izrādēm un tā talak.
Pie pašreizējā karstuma nebija ko brīnīties, ka daudzi skatītāji visu nakti pavadīja laukā, brīvā dabā, kur tie visur atrada kādu vietiņu, lai mierīgi pagulētos.
Viesnīcas saimniekam šai ziņā nekādas aizdomas neradās.
Hm, — viņš norūca, — tad jūs gribat ēst?
Jā, arī vīnu.
Saimnieks vēl vilcinājās, bet staltais svešinieks saprata mēmo mājienu un izvilka veselu sauju spožu dālderu no kabatas.
Tad saimnieks atkal ķērās pie savas samta cepurītes, jo viņa viesiem taču bija nauda, tagad viņš tos bez bažām varēja apkalpot.