Kārli, sagādā visu, kas te tiek prasīts! — viņš uzsauca jauneklim. — Es pa to laiku apskatīšos, vai vēl nenāk viesi, jo man liekas, ka nupat ārā piebrauca daži pajūgi.
Saimnieks izsteidzās laukā.
Tiešam, viņš nebija maldījies, jo ārā patiesi bija apstājušies vairāki rati ar kungiem un dāmām, kas prasīja naktsmājas.
Saimniekam viesnīcā vēl paris istabas bija brīvas, bet kādu no atbraucējiem — īstu šlēziešu milzi — kopā ar sulaini viņš nevarēja uzņemt.
Ak ko, — saimnieks murmināja, — reiz taču man jāiesāk, tiem abiem jāguļ spoku namā.
Kā ir ar pāris istabam priekš manis un mana sulaiņa? — šlēzietis jautāja.
Vat dabūt, visu var dabūt, jūsu žēlība, tik jums būs jāņem vien par labu, kas būs še atrodams.
Manis dēļ, — šlēzietis noņurdēja, — neesmu tik izlutis, gribu apskatīties svētkus un šonakt reiz pamatīgi izgulēties. Kur tātad būs manas istabas?
Saimnieks pavadīja viesi uz spoku māju, kamēr pārējie viesi bija atstāti Annas vadībā.
Hm, — šlēzietis norūca, aplūkodams drūmo ēku, —- tā jau izskatās kā veca laupītāju ligzda.
Tā reiz bija klosteris, jūsu žēlība gulēs svētajos mūros.
Ak ko, tas man vienalga, bet kādas ir istabas? Ja tās izskatās tādas pašas ka ārpuse, tad es braukšu tālāk.
Saimnieks jau atvēra divas no jauniekārtotajām mūku istabiņām.
O, tās jau izskatās tīri jauki, — šlēzietis sacīja, — pavisam labas istabas, es šeit palikšu. Tātad sagādājiet vīnu un ēdienus.
Pie sevis smaidīdams, saimnieks devās atpaka] uz viesnīcu, bet, kad viņš iegāja krogus istabā, tad tūliņ pamanīja viltīgo frizieri. Tas sēdēja pie loga, kamēr vīri, kas bija ieradušies pirmīt, krāsns kaktā cītīgi ieturēja vakariņas.
Vai tas tā bija gadijies nejauši vai citādi, ka viņi fiija izvēlējušies šo tumšo kaktu? Vismaz saimnieks tam nepievērsa uzmanību.
Ķaimiņ, —.viņš sacīja apslāpētā balsī, pieiedams pie friziera, — man ir kads viesis spoku mājā.
Frizieris skatījās sānis, jo viņa dziļi gulošās ačteles tā,savādi spīguļoja.
Ta, tā, kas tad tas tāds ir?
Nu, viens kungs no Slēzijas, liekas tīri no labākām aprindām. Tam ir'nauda, zelta ķēde ap kaklu, skaisti zirgi, sulainis.
Tā, tā, — frizieris norūca, likdams glāzi pie lūpām, — un cerams, ka viņam spoku mājā patiks.
Es arī ceru.
Kārlis patlaban gāja garām. Viņš kādu brīdi bija runājis ar stalto' vīru, kuram bija aizsieta acs.
Vai nu jaunā vīrieša skumjie vaibsti svešiniekam bija iekrituši acis vai nc — to nevarēja zināt, bet viņš katrā ziņā bija uzdevis dažus līdzjūtīgus jautājumus un tā pēc laiciņa uzzinājis jaunekļa sirdssāpes.
Tas vairs ilgi te nepaliks, — saimnieks pie sevis ņurdēja, noskatīdamies jaunajam vīrietim pakaļ, — un Anna darīs, ko pavēlēs tēvs, oho, es ilgi neķiķinos, ko es pavēlu, tam jānotiek, es viņu piespiedīšu paklausīt.
Viņš vēl gribēja turpināt, te frizieris aizskāra .viņa roku.
Kas tie tur pāri pretī par ļaudīm? — viņš jautāja, norādīdams uz svešiniekiem.
Ziņkārīgie no Varkalniem, kas grib noskatīties svētkus.
Hm, vai tie paliks še?
Nē, viņi grib redzēt lielos naktssvētkus.
Tad spoku mājā būs tikai viens viesis? — frizieris čukstēja.
Jā, tikai šlēzietis.
Jauki, tas ir pirmais viesis, — frizieris iesaucās, paceldams glāzi. — Prozīt, kaimiņ, pieskandini nu, lai spoku namā vēl daudzi viesi varētu pārgulēt nakti!
369. nodaļa ATRAŠANĀS
Vecā Greifensteinas pils stāvēja vientuļa savas mežiem bagātās apkārtnes vidū, pat vārtu sargs nevarēja redzēt kavalkādi, kas lēnām tuvojās pilskalnam.
Tie bija lieli rati, kuriem sekoja labs skaits smagi apbruņotu jātnieku.
Tie bija tikai zemnieku rati, bet ko tie slēpa ^avā iekšienē?
Tur, uz spilveniem atguldīta, gulēja bāla, bet apžilbinoši skaista jauna meiča un pie viņas uz ceļiem bija nometies skaists, stalts vīrietis. Vēl viņa seja bija brūnā krāsā, tāpat kā viņa biedram — vecajam sulainim, kas blakus Kilianam bija atgāzies ratu pakaļējā sēdeklī.
Lida — Lida, — Maksis fon Stenburgs čukstēja, — Lida, tu tagad esi mana!
Kremo, — meitene čukstēja, — mans zvērests!
Kremo ir beigts — beigts, — Kilians sacīja, un viņa balsī izskanēja tēvišķs maigums.
Skaistā meiča viņam sirsnīgi pastiepa pretī rokas.
O, Kilian, — ko jūs visu manis dēļ neesat darījuši.
Par to nerunāsim, tas viss ir noticis labuprāt!
Un tagad mēs braucam pie tava tēva, — Maksis čukstēja, pievilkdams sev stipri pietvīkstošo meiču klāt, — nu tu būsi brīv- kundze fon Greifenstein, bet manai dārgajai Lidai šis vārds drīz būs jāizmaina pret manējo.
O, Maksi, Maksi, kā es tevi mīlu!
Un es tevi vēl vairāk, mana labiņā, jau toreiz es tevi iemīlēju, kad pirmo reizi redzēju. Tu jau mani arī atbrīvoji.
Un man tev jāpateicas par savu dzīvību.
Nē taču — es esmu tavs parādnieks.
Tu mīļais, vienīgais!
Lida bija sirsnīga, patiess dabas bērns — jo viņa jau bija pie
čigāniem uzaugusi. Tie nemēdz apspiest savas jūtas — tie nekautrējas, un tamdēļ Lida izteica to, ko jūt viņas sirds. Ar dziļu aizkustinājumu Kilians un Roberts skatījās uz skaisto pāri, kas apmainījās dedzīgiem mīlas skūpstiem.
Tagad mēs esam godasardzē, — vecais Roberts smaidīdams čukstēja.
Viņš jau bija noslēdzis draudzību ar Kilianu. Un tas viņam patlaban stāstīja, kā tas viņam izdevies — pašā bīstamākajā acumirklī pāriet pēkšņā uzbrukumā ar saviem palīgiem.
Čigāns visā atzinās, — Kilians stāstīja, — tā es uzzināju skaidrību, un zemnieki bija pietiekoši saniknoti, lai man tūliņ sekotu, kad es teicu, ka jāiet uzbrukt čigāniem. Arī labs skaits apbruņotu pilsoņu pienāca klāt, tā mēs uz labu laimi gājām krustām šķērsām pa mežu, līdz kādu nakti izdzirdām pistoles šāvienu. Nu, un pārējais jau jums ir zināms.