Jā, jā, — Roberts atbildēja, — un čigānu nebūšanām nu reiz ir darīts gals. He, tā tik bija traka nakts, kad mēs visi kopā izsvi- linājām lielo nometni. Cik tur nepalika guļot, un atlikušie tagad jau būs tālu.
Droši, — Kilians sacīja un paskatījās pa ratu kulbas spraugu. — Oho — kas tad tā par lepnu pili?
Greifensteina, — Roberts iesaucās, — mēs esam pie mērķa. Ak — ko teiks cienītais kungs!
Lida pieglaudās mīļākam. Viņa nekustīgi lūkojās uz diženo celtni, kas tik spītīgi raudzījās lejup no stāvās augstienes.
Vai tur dzīvo mans tēvs? — viņa jautāja.
Jā, tu maigā būtne, — tur tevi gaida ar atplestām rokām. O, Lida, cik mēs būsim laimīgi!
Skaistā meitene sapņaini lūkojās savā priekšā.
Un Lips Tulians? — viņa jautāja, — šis pārdrošnieks, kuram mēs tik daudz pateicības esam parādā, Maksi, kur ir Lips Tulians?
To es nezinu.
Ak, cik žēl!
Bet mans pirmais uzdevums būs ievākt ziņas par viņa uzturēšanās vietu.
Lida bija apmierināta. Maksis sajūsmināts ielūkojās savas līgavas daiļajā sejā, kas gan vēl bija bāla, bet tomēr liecināja, ka cietēja ir atveseļojusies. Jā, to stāstīja acis, tās starojošās zvaigznes, kas atkal skatījās tik dedzīgi — tik sapņaini un tomēr tik pašapzinīgi. Maksis nevarēja vien beigt skatīties savā Lidā. Cik viņa skaista, brīnišķīgi skaista! Bet tagad vairs nevarēja domāt par skūpstīšanos, jo rati jau bija izbraukuši no meža un lēnām ripoja uz pils pusi. Augšā brauciens jau bija pamanīts, jo ar dobju dārdoņu nolaidās tilts. Rati iebrauca pils pagalmā. Maksis izlēca no ratiem un, izcēlis Lidu, veda — nē, viņš nesa līgavu pa kāpnēm augšā uz lielo bruņinieku zāli. Tur stāvēja vecais pulkvedis.
Maksi, Maksi! — vecais karavīrs iesaucās drebošā balsī, — Maksi, tu pārnāci un … Pēdējie vārdi pārtrūka viņa lūpās.
Tur jau viņa stāvēja — tā maigā būtne, viņa sievas dzīvā ģīmetne, jā — tas nav sapnis, Maksis veda šo eņģelim līdzīgo būtni viņam pretī.
Tēvs, — jaunais virsnieks, dziļi aizkustināts, sacīja, — te ir Lida!
Tai pašā acumirklī atskanēja skaļš sievietes kliedziens. Bija pieskrējusi vecā aukle. Tā nometās uz ceļiem pie Lidas un drusku pacēla viņas tērpa piedurkni. Un tur, baltās rokas liekumā, visi ieraudzīja mazu, sirdsveidīgu zīmīti, ko uzticīgā večiņa aptaustīja ar trīcošu roku.
Tā ir viņa, — vecā skaļi iesaucās, — viņa — o, mans Dievs — tagad es labprāt gribu mirt, mīļā, cienītā jaunkundze nu mums ir atdota. Tur, jūsu žēlība, ir tā zīme, ko bez nelaiķes kundzes es vien vēl zināju, par ko nekad nerunāju, še tā ir, še!
Un, skaļi šņukstēdama, vecā uzticīgā dvēsele noslīga pie Lidas kājām.
Mans bērns! — vecais pulkvedis iesaucās.
Lida ieslīga sava tēva skaujās. Un turpat blakus stāvēja Maksis, Roberts un Kilians, kas tikai ar pūlēm valdīja asaras.
Mans bērns, mans bērns! — pulkvedis iesaucās. — O, mans Die\% tagad es labprāt savu gudro galvu nolikšu uz mūžīgo dusu, es esmu atguvis savu meitu.
Un Lida? Viņa jutās kā bērns, viņa iekļāvās vecā kunga trīcošajās rokās un maigi skūpstīja krunkainos vaigus.
Ilgi, ilgi pagāja, iekams laimīgais tēvs varēja kaut ko pajautāt savai atrastajai meitai. Beidzot tomēr uzvarēja ziņkāre pār atkal- atrašanās laimi, pār maigo aizmiršanos, un pulkvedis sāka jautāt.
Lidai bija maz palicis atmiņā no bērnības, uzturēšanās pie čigāniem, mežonīgā, svešādā dzīve — tas viss bija licis agrajām atmiņām izgaist. Bet kam vēl vajadzēja atmiņu, kad bija pierādījumi, ka ilgi pazudusī atkal atgriezusies vecajā pilī. Lida aprakstīja savu dārgumu, ko tai kādreiz bija atņēmis Prāgas Bitelis, un pulkvedis šo dārgo piemiņu atkal ielika savas vienīgās meitas rokās. Pie tā visa vēl nāca klāt dzimumzīmīte uz Lidas rokas, te vairs nebija nekādu šaubu. Bet galvenais — skaistā meitene bija dzīva savas mātes ģīmetne, un pulkvedis nevarēja vien beigt apskatīt atrasto.
Bet nu pienāca arī pārējo kārta. Un te nu pulkvedis vispirms piesauca klāt jauno virsnieku. Tēvs viegli atraisījās no Lidas rokām, kas bija apskāvušas viņa kaklu, lai pēc tam ieliktu Lidu jaunā virsnieka rokās.
Ņem nu viņu, mans dēls, — viņš, dziļi aizkustināts, sacīja, — Lida ir tava, tu man apsolīji palikt Greifensteinā, līdz es kādreiz aizvēršu savas acis uz mūžu.
Tas ir pats par sevi saprotams, — Maksis atbildēja, — Lida paliks še, jo viņai ilgi diezgan vajadzēja iztikt bez tēva. Jā, būsim viena ģimene, un uzticīgajam Robertam, kā arī daudz pārbaudītajam Kilianam jādabū sava alga par padevību un uzupurēšanos.
Pulkvedis tagad griezās pie kādreizējā cietumsarga. Tam bija jāizstāsta, ko visu viņš darījis, bet Kilians bija pārāk pieticīgs, lai viņš šai ziņā palielītos. Te nu Lidai savam vecajam draugam nācās iet talkā, un viņa to arī darīja, izceldama viņa nopelnus, lai gan vecais Kilians atkal un atkal lūdza viņu tik ļoti neslavēt. Bet pulkvedis jau zināja diezgan.
Kilian, — viņš iesāka, — ja jūs nebūtu bijuši, tad es savu Lidu nekad vairs neredzētu. Tie viņu būtu kaut kā nobendējuši, jā, man jums pirmām kārtām jāpateicas par savas meitas dzīvību.
Kilians nemaz nezināja, kurp griezties, kad vecais pulkvedis viņu apbēra siltiem pateicības vārdiem.
Ko es varēšu darīt, tas notiks, — vecais pulkvedis turpināja, — es, saprotams, to nekad nespēšu atlīdzināt, ko jūs manai meitai esat darījuši, bet jusu dzīves vakaram jabut laimīgam — par to es gādāšu. Greifensteina ir jūsu mājas.
No Lidas stāstījuma atklājās arī Prāgas Biteļa nelietības, bet nu jau bija par vēlu šo nožēlojamo nodot tiesai, jo viņš jau ļ)irms ilgāka laika bija nobeidzies moku pilnā nāvē. Tagad pulkvedis savu meitu un Maksi aizvilka uz savu kaktiņu, kamēr Roberts pavadīja uzticīgo Kilianu uz pāris mājīgi iekārtotām istabām. Tur Kilianam bija jāatpūšas, kamēr vecais Roberts gribēja iznīcināt pēdējās sava čigāna izskata pēdas. Bet pulkvedis sēdēja kopā ar laimīgo pāri pie augstajiem velvju logiem, no kuriem atvērās plašs un tāls skats pār svētīto Bohēmiju.