Bet saimnieks pīpodams un trallinādams soļoja pa viesu istabu, zinādams, kādas domas nabaga puisi nomāca, un priecājās nenoprie- cādamies. Te istabā ienāca kalpone.
Trīna, — saimnieks pavēlēja, paskatīdamies Svarcvaldes dze- gužpulkstenī, — aizej pāri uz noliktavu, kas tagad iekārtota kā viesnīca. Pieklauvē pie pirmās istabas durvīm, pajautā kungiem, kā tad īsti būs, vai man viņiem brokastis sūtīt turp?
Trīna saviebās vien.
Nu, ašāk, ašāk, — saimnieks uzsauca.
Es … es — man bail!
Muļķa zoss, — saimnieks viņu sarāja, — kas tev nāk prātā? Kā tu vari runāt pretī? Tagad, gaišā priekšpusdienā, kur saule spīd, tev esot bail? Muļķības, tu aiziesi un pamodinasi kungus. Marš!
Trīna vilcinādamās paklausīja. Saimnieks redzēja, kā kalpone pāriet pār lielo pagalmu un tad pazūd kādreizējā klostera velvētos ieejas vārtos. Viesnīcnieks pašreiz gribēja Kārlim atkal ko «ģiftīgu» teikt. Te no viņpuses, pāri pagalmam, atskanēja spalgs kliedziens — bija dzirdama klaudzēšana, un saimnieks pārsteigts redzēja, ka Trina rikšo pār pagalmu — zeķēs, bez tupelēm, kuras aizripoja pār pagalma akmeņiem. Viņš tūdaļ atrāva logu.
Skuķi — kas nu ir?
Saimnieka kungs — saimnieka kungs, — Trina pārbijusies sauca, — saimnieka kungs — spo-ki!
Dullais sievišķi, — saimnieks uzkliedza, — nāc, Kārli, ko tā skuķe var būt redzējusi.
Viņš izskrēja laukā, jauneklis tam sekoja uz pēdām. Arā tie abi uzgrūdās Trīnai, kas kā traka drāzās pa koridoru. Saprotams, te bija neizbēgams trieciens, no kura resnais saimnieks tik tikko noturējās uz kājām.
Vai tu esi galīgi ķerta? — viņš iesaucās.
Ak, saimnieka kungs — ak, nelaime! — Trīna sauca, — es pieklauvēju, bet tā kā nekas nekustējās, atvēru durvis — tur bijuši spoki — tie kungam apgriezuši kaklu.
Ko tu saki? — saimnieks kliedza bāls kā kaļķis, ceļgalos ļodzīdamies.
Aizejiet tak paši paskatīties, ir tā, kā es saku, — Trina vaimanāja un raustījās kā krampjos.
Saimnieks kā apstulbis blenza uz Kārli, kas arī pats bija drusku nobijies.
Nāc, — saimnieks sacīja, pulēdamies savaldīties, — tie ir nieki — kungs vēl gulēs. Ej nu sazini, ko Trīna redzējusi.
Kārlis mēmi palocīja galvu, un tad abi vīri ātrā gaitā drāzās uz drūmo pagalma ēku.
* * *
Lielie vārti bija plaši vaļā, turpat blakus gulēja Trīnas koka tupeles, un, kad saimnieks ar Kārli iegāja velvētajā koridorā, tie redzēja vaļā arī durvis, kas veda jaunajā viesu istabā. Saimnieks lēnām gāja tālāk. Bet Kārlis bija nepacietīgs — viņš traucās uz priekšu.
Kas — kas tur ir? — saimnieks elsoja.
Tad Kārlis iegāja pār bijušās mūku istabas slieksni. Šausmu izsauciens no jaunekļa mutes lika saimniekam saprast, ka noticis kaut kas neparasts. Un tā nu arī viesnīcnieks grīļodamies tuvojās durvīm. Kāds skats! Gultā gulēja šlēzietis — nekustīgs — ar gandrīz melnu seju, viņa acis bija gandrīz izspiedušās no dobumiem.
Palīgā — debess! — saimnieks sauca.
Svešais ir beigts, — Kārlis stostījās, bailīgi aizskardams ar pirkstiem nedzīvā roku. Tad jaunais cilvēks ieskatījās blakus istabā, kas bija ierādīta sulainim. Arī no turienes rēgojās pretī šausmīgs skats. Savandītajā gultā gulēja sulainis, šausmīgi pārvērties — ar gandrīz zili melnu seju, kamēr mēle bija izkārusies no mutes. Nebija nekādu šaubu, ka abus vīriešus kāds nezināms cilvēks no- žņaudzis.
Saimnieks vēl stāvēja bez padoma. Te uzreiz viņš iesāka vaimanāt un vaidēdams skraidīja pa istabu.
Slepkavība, slepkavība, — viņš vaimanāja, — un kas še ir noticis, ak, Kārli, ej, skrej, — lai tūliņ ierodas policija.
Jaunais vīrietis paklausīja. Viņš metās projām, bet saimnieks pats tikpat ātri skrēja uz viesnīcu, jo viņš baidījās palikt viens drausmīgajā ēkā.
* * *
Pa tam jau Trīna visu viesnīcu bija sacēlusi kājās. Ziņa, ka svešinieki ar melnām sejām, šausmīgā izskatā guļot savās gultās, sacēla bez šaubām vispārējas šaušalas.
Tie ir bijuši mūku spoki, — sauca dažādas balsis, — jā, jā, tie nevienam neļaus gulēt viņu istabās, viņi to necieš, bet apgriež katram kaklu, kas apburtajā mājā grib pārnakšņot.
Sai šausmu pasaciņai, protams, tūliņ radās ticīgi piekritēji.
Tie bez šaubām bijuši spoki — mēs jau vienmēr teicām, ka tie nevienu necieš noliktavā. Jā, tur spokojas mirušie klostera iemītnieki, tie visiem saviem nakts gaitu traucētājiem apgriež kaklu.
Tā tas gāja no mutes mutē tālāk. Saimnieks, rokas lauzīdams, sēdēja viesu istabā.
Ja tas nāk atklātībā, tad mans veikals pagalam, — viņš vairākas reizes kliedza kā bez prāta.
371. nodaļa NOSLĒPUMAINĀ SLEPKAVĪBA
Beidzot pārnāca Kārlis ar diviem policistiem, kas vēl bija atveduši līdz kādu tiesas ierēdni, lai uz vietas izmeklētu notikumu un sastādītu protokolu. Atkal iegāja drausmīgajā ēkā, arī saimnieks ar Kārli sekoja, un Trīna, jo viņiem tak likuma pārstāvjiem bija viss jāizstāsta. Pa tam acu skati sacīja vairāk nekā visi vārdi.
No kaut kādas cīņas nekas nebija manāms, jo gultas bija maz sajauktas, tā ka varēja pieņemt, ka noslēpumainie slepkavas uzbrukuši saviem upuriem dziļā miegā.
— Kas to varētu būt darījis, saimniek? — protokolists jautāja, sēžot jau pie galda pie savām pergamenta lapām.
Jā, tas jau ir tas savādakais, — saimnieks vaimanāja, — tas ir pavisam neticami, jo pie šis mājas ir tikai viena pieeja. Un pagalmā guļ lielais ķēdes suns, kas taisa briesmīgu troksni, tikko kaut kas pakustas. Visu nakti suns nemaz nav rējis, es būtu to dzirdējis, jo man ir ļoti tramīgs miegs.
Protokolists cītīgi pierakstīja.