Un citādi viss bija noslēgts? — viņš jautāja.
Jā, viss, itin viss!
Vai tad šinī mājā nevar iekļūt no kādas citas puses?
Nē, tas ir pilnīgi izslēgts, tā jau pieiet taisni klāt blakus ēkas augstajam mūrim. Uz jumta nevar uzkāpt, un pat arī tad nevarētu tikt iekšā.
Hm, — tiesas ierēdnis teica, — tad es esmu tādos ieskatos, ka kāds no jūsu pašu saimes ļaudīm pastrādājis šo briesmīgo darbu.
Tagad saimnieks uzlēca kājās.
Mani ļaudis, nē un ne par ko, tad arī suns būtu rējis.
Viņš taču pazīst jūsu ļaudis.
Tas gan, bet suns naiktī rej briesmīgi, ja tik vien ver kādas durvis. Un tas nav noticis.
Savādi — bet man pie sava uzskata jāpaliek. Tagad paskatīsimies, vai nav nolaupītas kādas vērtslietas.
Tā nu nemaz neizskatījās. Svešinieka zelta ķēde bija turpat, kur bijusi — viņa makā vēl atrada ari naudu. Tā, zināms, bija maza summa, jo, Drēzdenē uzturoties, svešiniekam vajadzēja būt klāt daudz lielākai summai. Bet tā kā saimnieks nevarēja atcerēties, vai viņa viesiem bijis kāds bagātīgi ar naudu pildīts maks, tad še ne pie kādas skaidrības nevarēja tikt. Laupītājs būtu visu paņēmis līdz — saprotams, arī zelta ķēdi, kura nevarēja palikt nepamanīta. Lieta kļuva arvien mīklaināka. Tiesas ierēdnis nobeidza savu protokolu, tad viņš pavēlēja še istabās pagaidām neko negrozīt un kopā ar policistiem aizgāja. Bet saimnieks lauzīja rokas.
Visa mana viesnīca tagad nāks valodās, — viņš kliedza, — no «Zelta lauvas» bēgs kā no mēra, jo visi tic, ka te rādās spoki.
Un saimnieks nebija maldījies. Vēsts par briesmīgo notikumu zibensātrumā bija izplatījusies tālāk, un jau pēc nedaudz stundām viesi prasīja rēķinu. Saimnieks velti lūdza tos palikt, velti dievojās un apgalvoja, ka mīklainais notikums norisinājies kādreizējā klostera ēkā. Viss bija velti — neviens nepalika viesnīcā, un ap pusdienas laiku arī pēdējais viesis bija pazudis. Saimnieks plosījās.
Es esmu izputināts, — viņš vairākkārt kliedza, — manu māju neviens vairs neuzmeklēs — o, es nonākšu pie ubaga spieķa.
Tas nu gan bija par daudz teikts, jo saimnieks bija ļoti turīgs vīrs, kam piederēja ievērojams kapitāls.
373. nodaļa PĀRDROŠNIEKS
Anna velti mēģināja nomierināt savu tēvu, tam nebija nekādas nozīmes, jo saimnieks neklausījās ne uz kādām runām. Viņš domāja, ka nu viņa mājai būs pārāk nepatīkama slava, un šai ziņā viņš nemaldījās, jo stāstīja jau visneticamākās pasakas par mūku spo- košanos un citiem spokiem, kas naktī piemeklējot drausmīgo māju.
Saimnieku nekas nevarēja nomierināt.
* * *
Pagāja diena. Pēc pusdienas aizvāca līķus, lai pagaidām uzglabātu līķu mājā. Bet savādā gadījuma izmeklēšana tika' atlikta uz vēlāku laiku, jo tagad viscaur valdīja svētku noskaņojums — greznās izrādes pievilka ziņkārīgos, un tādēļ bija daudz cita ko darīt, nekā rūpēties par diviem nogalinātajiem.
Līdz ar vakara tuvošanos ieradās jauns viesis — kāds jūras virsnieks, bet pēc izskata īsts jūras laupītājs. Viņš prasīja naktsmājas, kas, protams, viņam ļoti labprāt tika dotas īstajā viesnīcā, kur tagad visas istabas stāvēja tukšas. Bet tā kā mājā visi kalpotāji par drausmīgo notikumu vien runāja, tad arī jūrniekam tas droši vien nāca ausīs. Un kad saimnieks, kas kādu laiku bija projām, ienāca krogus istabā, svešais viņam uzsauca īstā pērkona balsī:
Hallo, «Zelta lauvas» saimniek, es nupat dzirdēju ļoti savādas lietas. Tur tanī drūmajā mājā spokojoties?
Saimnieks bija bāls no bailēm, jo viņš domāja, ka viesis tūliņ atstās viņa māju.
Tas … tas ir … — viņš stostījās, — tas ir . ..
Ak ko — manis dēļ lai tas ir, kas būdams. Es šo lietu izlūkošu pamatīgāk. Nāve un elle, ne no paša sātana man nav bailes, kad man ir savs zobens un pistole. Šonakt es gulēšu tajā mājā, gribas taču redzēt, vai spoki uzdrošināsies aiztikt tādu karavīru, ha, ha, ha, šādas lietas man ir pa prātam.
Saimnieks uzelpoja. Bet viņš velti pūlējās savu viesi no šī nodoma atrunāt — jūrnieks pastāvēja pie sava, lai tik viņam dodot kādu istabu spoku mājā, citādi šis tūliņ atstāšot viesnīcu. Ko lai saimnieks dara? Viņam bija jāpadodas, jo ietiepīgais viesis atkārtoja savu prasību, un beidzot saimnieks nodomāja, ka šis mežonīgais viesis ar noslēpumaino slepkavu varētu taisīt pavisam īsu izrēķināšanos. Tā visā ātrumā tika iekārtota istaba blakus slepkavības istabām — arī reiz bijusī mūku istabiņa, un, kad iestājās nakts, pārdrošnieks, līdz zobiem apbruņojies, devās uz drausmīgo ēku.
374. nodaļa NOSLĒPUMS SABIEZĒ
Kārlis bija pavadījis svešinieku. Kad jaunais vīrietis atgriezās, saimnieks, lika izstāstīt, kā svešinieks rīkojies un kādus drošības līdzekļus tas izraudzījies, un viņš kļuva mierīgāks, kad dzirdēja, ka svešinieks ir īsts pirmās šķiras jūras laupītājs.
Viesnīcnieks tomēr šonakt gandrīz nemaz nevarēja gulēt. Katru acumirkli tas devās pie loga, lai paskatītos lejā, bet nakts bija tik tumša, ka viņš pat nevarēja saskatīt drausmīgo māju. Saimnieks domāja kuru katru acumirkli dzirdēt kaut ko sevišķu, viņš gaidīja, ka suns drīz sāks riet, vai arī domāja, ka nākošajā acumirklī atskanēs pāris pistoles šāvieni. Bet viss palika klusu. Suns mierīgi gulēja savā būdā, un no spoku mājas nebija dzirdama neviena skaņa. Saimnieks palika nomodā līdz pusnaktij un, kad vēl nekas aizdomīgs nebija dzirdams, tad arī viņš beidzot devās pie miera.
* * *
Bet agri no rīta jau viņš atkal bija kājās un, tikko pulkstenis bija astoņi, tā viņš jau iegāja krogus istabā.
Kārli, — viņš uzsauca jauneklim, — nac man līdz, es gribu pajautāt, kā viesis pavadījis nakti.