Pareizi!
Labi, tātad atlaidīsimies guļus, es savu laternu paslēpšu, tā ka neviens neredz gaismas atspīdumu. Jūs neizģērbieties, tik apsedzieties ar gultas segu, tā ka kuru katru acumirkli varat lekt kājās.
Kārlim bija taisni tāda sajūta, it kā svešajam būtu jābūt kādam pavēlniekam, un viņš juta, ka šim vīram viņš nekad nedrīkstētu runāt pretī. Tā nu viss tad arī notika, kā svešais bija izrīkojis. Laterna vairs nespīdēja, tā acīmredzot kaut kādā ceļā bija aizsegta, un tagad kādreizējā mūku istabiņā valdīja tumsa. Kārlis labprāt vēlējās zināt, vai svešiniekam ir arī klāt kāds ierocis, bet viņš neuzdrošinājās jautāt, un garais mētelis ietina visu svešinieka stāvu. Abi tagad gulēja gultās.
Izturieties mierīgi, — svešinieks sacīja apslāpētā balsī, — tagad mēs gulēsim, kaut arī tikai izlikšanās pēc.
Viņš dziļi ievilka elpu. ;
Tā Kārlim bija zīme, ka viņam jādara tāpat, un pēc nedaudz minūtēm dzirdēja tikai abu šķietami mierīgi gulošo dvašas vilcienus.
379. nodaļa SPOKI
Pagāja labs laiks. Brīžam bija dzirdami tālie torņa pulksteņa sitieni, kuru skaņas apslāpētas iespiedās pat vientuļajā mūku istabiņā. Kārlis skaitīja sitienus.
Pusnakts, — viņš domāja, — ap šo laiku jānāk spokiem.
Saspīlētiem nerviem viņš gaidīja, kas nu īsti būs. No sākuma
nekas uzkrītošs nebija manāms, tikai ķirmis grauza durvis. Atkal pagāja pusstunda. Te Kārlim likās, it kā tas dzirdētu klusu skrā- pēšanos. Viņš labprāt būtu darījis uzmanīgu savu biedru, bet tas viņam bija stingri noliedzis izdot kaut mazāko skaņu, un Kārlis tādēļ palika mierīgi guļot. Skrāpēšanās atkārtojās. Un tagad viņš ieraudzīja savādu zilganu atspīdumu pie mūra, tur, kur iepriekš bija redzama tikai kailā siena. Ko tas nozīmēja?
Pārsteigums vēl nebija galā, kad zilganajā atspīdumā likās parādāmies stāvi. Tie kļuva arvien skaidrāki, it kā tie taisni iznāktu no cietā mūra, un jaunais vīrietis saskatīja četrus pelēkus mūkus — zem nodriskātajām kapucēm rēgojas miroņu galvaskausi, kas viņu šausmīgi uzlūkoja. Kārlis gulēja nepakustēdamies. Viņš nebija gļēvs, bet izbailes par to, ko viņš redzējis, viņu padarīja kā stulbu, viņš tiešām domāja, ka miroņi izkāpuši no savām kapenēm. Tagad tie lēnām nāca tuvāk. Kārlis vēl gulēja nekustīgs. Te viņa biedrs uzreiz uzlēca kājās — viņš redzēja to pilnīgi skaidri. Nākošā acumirklī uzliesmoja laterna.
Tagad atskanēja dobja balss:
Zemē viņu, zemē!
Visi četri stāvi metās svešiniekam virsū, bet te jau arī laternas gaismā pazibēja ass un spožs asmens. Ar briesmīgu spēku tas nolaidās pār miroņu galvaskausiem. Kliedzieni, lāsti, raudas, te apmātība un svina smagums novēlās no Kārļa krūtīm un, paķēris cirvi, viņš metās diviem šaušalīgiem stāviem virsū, kas viņa biedram patlaban gribēja uzbrukt no muguras puses. Tagad cirvis šņākdams šķēla gaisu. Ar dobju brīkšķi tas ķēra pirmā mūka ņirdzīgo galvaskausu, un domātais spoks iebļaudamies nogāzās zemē. Kārlis atkal pacēla cirvi un notrieca ceturto mūku pie zemes taisni tai brīdī, kad viņa biedra asmens nogāza piekto drausmīgo ērmu, kas patlaban parādījās.
Cīņa bija galā. Uz grīdas locījās visi pieci šaušalīgie zeļļi, gan vaidēdami, gan lādēdamies, vairāk vai mazāk smagi ievainoti.
Svešais noslaucīja savu zobenu.
Tā, tagad vairs nespokosies, — viņš sacīja Kārlim, — es jau domāju, ka te kaut kas nav kārtībā. Jā, tā bija smalka afēra. Jā, jā, mūki bijuši laupītāji — slepkavas, kas te zem maskas iekļuvuši pa slepeniem ceļiem. Ja es nemaldos, tad tur dibenā ir kādas durvis. Tur droši vien kāda eja ved aiz istabiņas, kāds slepens ceļš, pa kuru šie nelieši iekļuvuši te vienā, te otrā, te trešā istabā. Un tad tiem nebija grūti nožņaugt pārbiedētos viesus, ko tie pa lielākai daļai pārsteidza gulošus.
Kārlis nespēja atbildēt.
Rītu uzņemieties vien visu šo lietu uz sevi, — svešinieks turpināja, — es atkal atgriezīšos savā mītnē viesnīcā. Bija taču labi, ka es atnācu līdz, jo viens jūs ar šiem bīstamajiem zeļļiem nebūtu ticis galā.
Jaunais vīrietis stāvēja svešiniekam pretī.
Kungs, kas jūs esat? — viņš jautāja.
To nevienam nevajag zināt, — staltais vīrs atbildēja, — varbūt kādreiz vēlāk to uzzināsit, tagad vēl tam nav pienācis laiks — jūs savu līgavu izcīnījāt, ar to jūs varat apmierināties. Kā būs, vai gribat gaidīt līdz rītam?
Es gribētu saimnieku jau tagad atvest šurp.
Alanis dēļ, šie pieci pagaidām vairs necelsies. Bet nesakiet, ka esmu jums palīdzējis — citādi saimnieks tūliņ aizrunāsies, ka viņam sava meita nav vis jādod.
Kārlis stīvi lūkojās zemē.
Tas jau ir tiesa, bet…
Ak ko, te gribot negribot jāķeras pie meliem. Sie pieci te nezin, ka viņus pieveikuši divi vīri — jo tie jau visi ir bez samaņas. Tātad — pie tā paliek!
Un Kārlim atkal bija tā, it kā viņš pret šo pavēlnieka balsi nedrīkstētu celt nekādus iebildumus.
Tā es darīšu, — viņš murmināja.
Nu, tas vismaz ir kāds prātīgs vārds, — svešais atbildēja, uzmezdams paviršu, bet arī pārbaudošu skatu zemē gulošajiem, — tagad iesim, šie salašņas lai paliek vien tāpat guļot.
380. nodaļa ATMASKOTIE
Galds un krēsli ātri vien bija novākti no durvīm, un abi vīrieši atstāja drausmīgo māju.
Ķēdes suns nu varēja riet, cik tam patīk, svešinieks par to neuztraucās un pēc neilga laiciņa jau atradās savā istabā, kamēr Kārlis kā neprātīgs skrēja augšā pa trepēm. Augšā sākās rosība. Saimnieks parādījās visai šaubīgā apģērbā.