Kas noticis — kas ir?
Spoki — man tie ir rokā, — Kārlis stostījās, — tie ir veseli pieci vīri — tie sakauti guļ mūsu istabiņā uz grīdas.
Saimniekam gandrīz izkrita svece no rokām, dzirdot šo vēsti, bet no: tuvējām durvīm, kas drusku pavērās, atskanēja gaviļu saucieni. Tur uzturējās Anna, kas visu bija dzirdējusi. Tagad saimnieks ftkal ieskreja savā istabā, lai uzvilktu nepieciešamās drēbes, bet drīz vien tas atkal ieradās, apbruņojies ar pistoli, un ārkārtīgi uztraukts skrēja pa trepēm lejā, kamēr Kārlis sekoja, savu cirvi cieši turēdams labaja roka.
Drīz vien sētas maja bija saniegta. Kārlis aizdedza vējlukturi, ko ātri bija paķēris no vadža, un abi vīri iegāja drausmīgajā mūku istabiņa. Grīda bija piešķiesta asinīm. Visi pieci drausmīgie briesmoņi, kurus uzskatot saimniekam auksts vien pārskrēja "pār kauliem, tagad gulēja pilnīgi nekustīgi, bet šaušalīgās maskas bija nokritušas. Saimnieks iekliedzās.
Frizieris, — viņš sauca, — mans kaimiņš — viņš ir še — ha, es redzu pareizi — viņš, tas ir viņš!
Arī Kārlis tagad pazina šo vīru ar viltīgo lapsas ģīmi — cilvēku, ko policija jau sen turēja aizdomās. Saimnieks piegāja blakus Kārlim.
Tagad man viss ir skaidrs, — viņš sacīja, — viss, viss. Tur tas durvis aizved uz kādu slepenu eju, kas frizierim būs bijusi zināma. Viņš jau arī dzīvo mājā, kas reiz piederējusi pie vecā klostera, tur viņš to savā niķupoļa galvā būs izperinājis.
Bet kādēļ gan? —Kārlis jautāja. —Vai aiz patikas nogalināt?
O nē, — atbildēja saimnieks, kas tagad bija mainījis visu savu izturēšanos, — šie nelieši droši vien ir arī laupījuši, bet drusku naudas ar nolūku atstājuši kabatā, lai rastos iespaids, ka te rīkojušies ļauni gari. ,Gan jau policija visu cels dienas gaismā.
Jā, policija, — Kārlis mehāniski atbildēja.
Bet tagad es turēšu vārdu, — saimnieks dzīvi turpināja, — jā, Kārli, tu esi īsts vīrs, tev es dienās reiz mierīgi varēšu uzticēt viesnīcu. Un tu paliksi še, Anna kļūs tava sieva!
Jaunais vīrietis pateikdamies spieda saimniekam roku.
Ja tik viņš visu zinātu, — Kārlis domāja, — jā, patiesi, tas viņam būtu liels brīnums. Jo bez svešinieka, kas zibensātrumā notrieca pie zemes bīstamos vīrus, arī es tagad nožņaugts gulētu gultā!
Saimnieks šīs jaunā vīrieša domas nevarēja uzminēt.
Tie ir gaužām bīstami cilvēki, — viņš sacīja, aplūkodams ievainotos, — vispār pazīstami nelieši, kurus frizieris saistījis pie sevis. Ha, kas to būtu domājis, ka aiz šīs gludās sejas slēpjas tāds nelietis.
Tā saimnieks vēl turpināja runāt labu brīdi, bet kad pamanīja, ka daži maskotie sāk kustēties, viņš pavēlēja Kārlim tos tūlīt sasiet. Jaunais vīrietis paklausīja, bet kad ievainotie bija padarīti pilnīgi
nekaitīgi, saimnieks steigšus devās uz viesnīcu. Tur viņš sasauca atlikušo saimi, kurai bija jāziņo policijai par notikušo. Bet Kārlis vispirms ilgodamies paskatījās uz logiem, aiz kuriem tas zināja savu Annu — bet pēc tam uz istabas durvīm, kurā tagad savādais svešinieks droši vien bija uzmeklējis savu guļasvietu.
— Viņam man jāpateicas par savu laimi, — Kārlis murmināja, — jā, viņam vien. O, kaut es tikai zinātu viņa vārdu, kaut es šim savādniekam varētu pateikties. Vai es to kādreiz uzzināšu — kādreiz dzīvē?
381. nodaļa TORNIS PIE VILSDRUFERAS VĀRTIEM
Starp tiem tūkstošiem ļaužu, kas aplūkoja Augusta Stiprā spožos svētkus, atradās arī tie vīri, kas kopā ar pārdrošo laupītāju virsnieku bija ieradušies Drēzdenē. Jā, tas bija Lips Tulians, kas viesnīcā bija darījis galu spokiem. Lips Tulians atkal uzturējās Drēzdenē. Vispirms vajadzēja atbrīvot sagūstīto biedru, un, kad tas būs noticis, tad ministram Flemingam vēlreiz būs jāņem par labu viņa apmeklējums. Šoreiz Lips Tulians gribēja rīkoties nopietni, jo viņš bija briesmīgi sarūgtināts, tādēļ ka Flemings tik neattaisnojamā kārtā izsūca nabaga zemi. Jā, grāfu Saksijā saukāja par ļaužu bendi, bet valdnieks tautas sašutumam nepiegrieza vērību, aizraudamies dzīrēs un uzdzīvē, kuru lieliskums un spožums vilināja šurp firstus pie sakšu galma pat no tālām zemēm.
Arī šodien Cvingerā bija paredzēti lieli, ārkārtīgi grezni svētki. Bet iepriekš vēl bija paredzēts svētku gājiens, kam lieliskumā un greznībā bija jāpārspēj viss līdz šim redzētais un sarīkotais. Daudzi firsti bija ieradušies, to starpā arī Dānijas karalis, un tauta milzīgā pūlī spiedās tuvāk Cvingeram, jo tur vien svētku gājienā bija iespējams noskatīties.
Pūlī atradās arī Lipa Tuliana ļaudis. Ekolds rūpējās par to, ka tie vienmēr palika kopā, un viņš uzmanīgi jo uzmanīgi skatījās apkārt pēc vadoņa, jo tas še gribēja satikties ar saviem biedriem. Ekoldam nebija ilgi jāgaida. Viņš patlaban stāvēja pie kādas mājas durvju pīlāra, gar kuru plūda garām ļaužu drūzma, te kāds viegli aizskāra viņa roku. Ekolds tūliņ pazina bīstamo laupītāju virsnieku, kurš, savā mētelī ietinies, stāvēja viņam blakus.
— Vai visi vīri ir še? — Lips Tulians klusi jautāja.
Tie nav ne divdesmit soļu attālu.
Labi, — laupītāju virsnieks atbildēja, — šodien ir pats labākais laiks ķerties pie atsvabināšanas. Visa Drēzdene jau peldēt peld svētku gavilēs; šādos apstākļos man, zināms, nebūs grūti iekļūt Vilsdruferas vārtu tornī.
Ekolda seja pauda šaubas.
Tas ir bīstams pasākums, virsniek, — v-iņš sacīja, — dažreiz velns izjauc spēli, un es netieku vaļā no bailēm, ka jums uzglūn nelaime.
Lips Tulians pasmaidīja.
Tu laikam aizmirsti, ka es vēl trakākas lietas esmu izvedis galā.
Gluži pareizi, virsniek, bet šoreiz es netieku vaļā no domām — ja, man tā vien liekas, ka šoreiz draud nopietnas briesmas.