Patiesi, tas gāja ātri, — Ekolds tagad iepriecināts sacīja.
Lips Tulians brītiņu klausījās, bet iekšā valdīja klusums. Paši
logi drīz vien tika atvērti, jo tie abiem par brīnumu bija tikai pievērti.
Patiešām, — Ekolds domāja, — te, rādās, kaut kādu ielaušanos no ārpuses uzskata par pilnīgi neiespējamu, jo par drošību te nemaz nav gādāts.
Bet vairāk tas par šo jautājumu nedomāja, viņš sekoja Lipam Tulianam, kas veikli ielēca pa šauro logu.
386. nodaļa LAMATAS
Tagad abi vīri stāvēja tumšajās telpās.
Tur augšā ir durvis, — Lips Tulians čukstēja, — Bretbauers man deva sīkus norādījumus. Vispirms nāk durvis, kuras tev jāatver ar mūķīzera palīdzību, aiz tām atrodas kāda tukša istaba, un aiz tās ir otras durvis — uz cietumu, kurā mūsu biedrs gaida uz atbrīvošanu. Uz priekšu!
Ekolds sev nelika divreiz teikt. Viņš pazina Lipu Tulianu, kas galīgi melnā naktī un svešā vietā zināja atrast ceļu. Jā, laupītāju virsnieks visur varēja tikt uz priekšu, un pēc neilga laika abi vīri jau stāvēja pie apzīmētām durvīm.
Atver, — Lips Tulians čukstēja.
Ekolds paklausīja. Viņš ātri atdarīja somiņu ar darbarīkiem un izņēma pāris mūķīzeru, kurus tas teicami prata pielietot. Viņš jau kādreiz bija bijis izveicīgs atslēdznieks, un tā viņam nenācās grūti atslēgt durvis.
Lips Tulians pa tam klausījās.
Savādi, — viņš murmināja, — te viss ir tik klusu. Jā, darbinieki droši vien būs aizgājuši svētkos noskatīties un šodien atgriezīsies stipri vēlu. Tas mums ļoti izdevīgi.
Tai pašā acumirklī Ekolds atkāpās.
Durvis ir vaļā, virsniek, — viņš čukstēja.
Lips Tulians uzmanīgi atgrūda durvis un atkal paklausījās. Viņa ērg|a acis varēja saskatīt, ka istaba ir pilnīgi tukša, tā acīmredzot noderēja kā cietuma priekštelpa. Tad viņš lēnām devās iekšā. Ekolds sekoja virsniekam. Lips Tulians jau atradās istabas vidū.
Virsniek, — Ekolds čukstēja, — man liekas, it kā pamats zem kājām tā savādi trīcētu.
Man arī tā liekas.
Ha — ho …
Ekolds iekliedzās. Par vēlu viņš gribēja atlēkt atpaka] — par velti Lips Tulians ar varenu lēcienu gribēja sasniegt pretējās durvis. Grīda padevās. Tā nebija grīda — o nē, tās bija mākslīgi ierīkotas lamatas. Brīkšķēšana un čirkstoņa k]uva dzirdama, velti abi vīri tvēra pēc kaut kāda atbalsta —r tie neko nevarēja satvert un ar briesmīgu spēku iegāzās nezināmā dziļumā. Apakšā viņu ķermeņi smagi atsitās pret cieto grīdu. Lips Tulians krita ļoti nelaimīgi, viņa pakausis bija smagi triecies pret akmens grīdu, tas pat viņa milža spēkiem bija par daudz — pārdrošais laupītājs palika nesamaņā guļot. Ekolds bija vārīgi sagrūdis kāju, viņš stenēdams gribēja piecelties.
Te atvērās kādas durvis, lāpu gaisma ieplūda telpā — un iebruka pulks bruņotu vīru.
Te viņi ir, te viņi ir! —_ kliedza balsis. — Bandīti iekrituši lamatas — atri, sasieniet tos, ātri — ķēdes šurp!
Ekolds izmisis atgaiņājās, ar savu dunci smagi ievainodams divus uzbrucējus, bet tad vesels bars uzbruka viņam, kamēr savi divdesmit vīri uzbruka laupītāju virsniekam. Tie laikam nojauta, ka pardrošais laupītājs tagad neko nevar iesākt.
Atnesa varenas ķēdes rokas stilba resnumā, spēcīgais milzeņa ķermenis vārda tiesā nozīmē tika iežņaugts viņās, līdz vesels centners dzelzs bija piekārts pārdrošnieka locekļiem.
387. nodaļa «VĒL NEESMU JŪSU!»
Tad Lips Tulians sāka kustēties. Apdullinājums pārgāja, viņš gribēja pakustināt rokas — velti, viņš tās vairs nevarēja pakustināt.
Ekold, — viņš ievaidejas.
Seit, virsniek, — nolādēts — šie nelieši! Talak viņš netika.
Mums viņš ir rokā! — atskanēja gaviļu kliedzieni, — tas tur nodeva, tur ir Lips Tulians, jā, tas ir Saksijas lietuvēns
Tagad laupītāju virsniekam atgriezās apziņa. Lāpu gaismā viņš. gan redzēja, ka viņu iežņaudz vesela ķēžu krava, bet viņš paļāvās uz sava ķermeņa spēku.
Vēl neesmu jūsu, — laupītāju vadonis caur zobiem izgrūda un pielika visus spēkus, pamēģinādams atbrīvoties.
Gūstītāji nevi]us atrāvās atpakaļ. Tur brikšķēja un čirkstēja, un žvadzēja, it kā šīs tērauda važas sašķīstu gabalu gabalos. Bet tās izturēja. It sevišķi kāda varena ķēde, kuras tērauda liekums bija laupītāju virsniekam tuvu pie kakla, nejāva saraut važas. Lips Tulians vēlreiz pielika visus spēkus. Velti.
Važas nepadevās, tās nebija salaužamas. Tad laupītāju virsnieks atslīga atpakaļ.
Tagad ir beigas, Ekold, — viņš dobjā balsī sacīja, — tagad tie mani saķēruši, es to jūtu. Šoreiz es esmu savu ienaidnieku rokās — šoreiz es viņiem neizbēgšu.
Ekolds neganti iekliedzās.
Atvediet ministru, atvediet viņa ekselenci, — sargi tagad kliedza, — o, kā augstais kungs priecāsies, un kādu algu mēs saņemsim!
Nožēlojamie! — Lips Tulians sauca, — tikai šādām nejēdzīgām lamatām pateicoties, kādas tur augšā ierīkotas, tikai caur šādu viltību jūs varējāt mani sagūstīt, cīņā mani neviens nebūtu uzvarējis.
Mums ir Lips Tulians! — sargi gavilēja, — Saksijas lietuvēns guļ pie mūsu kājām!
388. nodaļa MĪLESTĪBA STIPRĀKA PAR NĀVI
Ha, kā nelaime mani vajā! — Lips Tulians iesaucās, — savam nāvīgākajam ienaidniekam es nevarēju atriebties, tagad es pat ministru nevarēšu saukt pie atbildības. Bet pret likteni nevar cīnīties.