Sai mirkli augšā izcēlās troksnis.
Kur ir mans mīļākais, es gribu pie viņa! — kliedza skaņa balss, kas iespiedās no augšas, kur koridors ieveda istabā ar kustīgo grīdu.
Ekolds paskatījās augšup.
Tā ir Guste, — viņš pusbalsī sacīja, — tā ir sekojusi virsniekam, es jau domāju, ka viņa to nekad neizlaidīs no acīm.
Augšā norībēja divi pistoles šāvieni. Dzirdēja dobjus kliedzienus, rīstīšanos, sāpīgus vaidus.
Turiet viņu, tā ir pārģērbusies sieviete! — sauca balsis. — Tā nošāva divus no mums — gāziet viņu zemē!
Ha, nedomājiet, ka es bēgu, — atskanēja Gustes balss, — es gribu dalīties liktenī ar savu mīļo!
Tā ir briesmīgā laupītāju vadoņa mīļākā, — balsis sauca.
Lips Tulians pat nepacēla galvu, viņš drūmi klusēja. Atkal bija
dzirdams cīņas troksnis. Guste acīmredzot bija gatava nolaist dažus pretiniekus no kājām, iekams viņa tiek saistīta. To varēja dzirdēt no trokšņa, kas vēl vienmēr pieņēmās. Guste sita ar «briežu ķeramo», ko tā tagad bija paņēmusi labā rokā, un viņa prata ar šo ieroci veikli rīkoties. Vēlreiz dzirdēja dobjus kliedzienus, smagu ķermeņu kritienus, bet tad iestājās klusums. Meža dzirnavnieka meita bija atbruņota.
Guste cīnoties bija pazaudējusi cepuri, un krāšņie tumšie mati, ko platā cepure bij.a segusi, — garie, mīkstie mati apņēma viņas kairo stāvu kā krāšņs viļņots mētelis.
Te es esmu, mīļais, — viņa uzsauca, — tu nedrīksti mirt viens, ak nē, to es negribu. Es kopā ar tevi kāpšu uz ešafota — jā, pat nāvē mēs būsim vienoti.
Lips Tulians aizgriezās.
Hedvig, — dvesmoja viņa lūpas.
Laupītāju virsnieks tagad iedomāja bālo mūķeni, kas tālajā klosterī lūdza par viņu Dievu, — vai tā jau zināja, ka viņš kritis par upuri savam liktenim? Kas to lai zin.
Jā, mēs paliksim kopā, — Guste mežonīgā kaislībā iesaucās, — mūs vairs neizšķirs.
Viņa gribēja steigties pie Lipa Tuliana, apkampt to, bet viņu saturēja, nelaida, un citi jau atnesa važas, lai ieslēgtu daiļo meiču. Guste nicīgi iesmējās.
Surp, — viņa sauca, — saistiet mani, bet tādām pašām važām, kādas žņaudz manu mīļāko, — es arī gribu ciest.
Daži' cietumsargi apbrīnoja šo mežonīgo skaistuli.
Tā skuķe ir no paša velna, — kāds ķērājs norūca, — patiesi žēl, ka viņas galvai jākrīt zem bendes cirvja.
Otrs zobus vien atņirdza.
Ešafots — cirvis, — viņš zākājās, — ha, ha, ha, biedri, tu maldies, bandītus liks pie rata.
Lips Tulians pēdējos vārdus bija dzirdējis. Viņš sarāvās.
Pie rata, rata, — viņš murmināja, — ak, kaut es pats varētu nonāvēties.
Tas bija veltīgi, neiespējami, jo viņa rokas žņaudza smagās važas, viņš pat pakustēties nevarēja. Arī Guste tagad gulēja uz drausmīgā pagraba grīdas. Viņa bija saistīta, pie kam viņa nemaz nedomāja pretoties. Tagad viņa gulēja savam mīļakajam blakus un mierīgi skatījās laupītāju virsnieka saviebtajā, satumsušaja seja.
Es esmu pie viņa, es varu ar viņu kopā mirt… — ta Guste atkal un .atkal čukstēja.
Lips Tulians skaistajai meičai tik uzmeta paviršu skatu, kaut ari tā dzīves bēdīgākajā stundā atradās pie viņa sāniem. Ko lai viņš- Gustei arī sacītu? Hedviga bija izbēgusi pasaulei, lai pieņemtu plīvuru, kamēr Guste pat gūstā dalījās ar viņu.
Tas ir kāds augstāks lēmums, ka es visām sievietēm un meitenēm nesu nelaimi, — visām tām, kuras mani mīl, — pārdrošnieks- čukstēja.
Tagad pienāca ķērāji. Tie acīmredzot ilgi, jā, varbūt pat mēnešiem ilgi-katru nakti bija glūnējuši — par to liecināja rupjības un lāsti, kas pastāvīgi nāca pār viņu lūpām.
Beidzot, beidzot viņš mums ir rokā, — cietumsargi sauca, — ilgi tas gan vilkās, bet nu beidzot mūsu modrība tomēr atmaksa- jusies.
Ekolds ievaidējās.
Virsniek, tā ir ministra velnišķā viltība. Bretbauera vēstules ir rakstītas, lai mūs ievilinātu lamatās.
Neganti smiekli skanēja par atbildi.
Jā, jā, lamatās, — pūlis gavilēja, — Lips Tulians nu mums ir rokā.
Bet tad tie sagrāba vadoni un, visādi to izsmiedami un ķengādami, vilka projām cietuma karceri dziļi dziļi pazemē. Ari Gusti un Ekoldu nogādāja pagrabā, un sargi ieņēma katru vietu tornī, lai. atsistu varbūtējo, visai iespējamo Lipa Tuliana izmisušo pavadoņu: uzbrukumu.
389. nodaļa KASPARA GALS
Vētra plosījās ap Stolpenes cietoksni, lietus krākdams lija, tā ka sargi bija spiesti uzmeklēt savas paslēptuves. Un tomēr šai naktī kāds pārdrošnieks uzdrošinājās ķerties pie tiešām bezprātīga mēģinājuma uzrāpties Kozelas torni. Tas nebija Lips Tulians, kas tur ar asiņainām rokām un ceļiem kāpa augšā gar asajiem akmeņiem, nē, tas bija grāfienes Kozelas, Mildas uzticamais sulainis Kaspars. Veikls un viltīgs būdams, viņš bija tā apgādājies un apbruņojies, ka viņam bija zināms atbalsts. Pie rokām un pleciem bija piestiprinātas platas siksnas ar īsiem, līkiem dzeloņiem. Sādā ceļā tas pamazām tika augstāk, jo gribēja pamēģināt pēdējo — vistrakāko, viņš gribēja atsvabinat savu iemīļoto pavēlnieci.
Vakar tas Hildai bija iesūtījis zīmīti — tādā pašā slepenā, jau vairākkārt aprakstītā ceļā. Un tanī ar nedrošu roku bija rakstīts, ka Hildu vēlreiz mēģinās glābt, ka viņai atkal tuvosies atbrīvotājs. Kaspars bija uzrakstījis tikai nedaudz vārdu, jo pie zīmītes izgatavošanas bija iztraucēts, bet viņš nešaubījās, ka Hilda ar ilgošanos gaida viņu.
Visu, kas vajadzīgs, viņš bija paņēmis līdz, sev ap vidu viņš bija apsējis tievu, bet stipru virvi, atsevišķā sainītī tam bija vīles un laužamā stanga.
Hilda katrā ziņā tika stingri apsargāta. Bet Kaspars ne bez pamata domaja, ka šādā naktī kareivjiem ne prātā nenāks gaidīt grāfienes atsvabināšanu, bet tie bez šaubām būs ielīduši savās sarg- mājiņās. Un tā sulainis pūlējās tikt augšā.