Bet Kaspars nebija vis Lips Tulians. Viņš jau bija stipri apkusis, pa augstieni kāpjot, bet tagad, kur viņa priekšā pacēlās stāvais tornis, tagad viņam pietrūka spēka. Kaspars izmisis ķērās torņa iedobumos. Pa tam viņam izdevās tikt dažas pēdas augstāk, bet tad viņš atkal paslīdēja atpakaļ, nobrāzdamies gar asajiem akmeņiem. Ja, Kaspars nebija vis Lips Tulians.
Kad iztālēm atspīdēja zibens, viņš ieraudzīja baigo Kozelas torni visā drausmīgajā varenībā. Bet ak — tur augšā varēja uzlidot tikai putns — vai arī Lips Tulians.
Nolādētais tornis, — Kaspars errojās, — Lips Tulians taču uzkāpa augšā, un — es, es lai nevarētu uzkāpt? Pie tam es nemaz neesmu neizveicīgs kāpējs. — Nolādēts, jāpamēģina vēlreiz.
Un viņš atkal rāpās augšā.
Velti!
Viņš atkal novēlās zemē, un pie tam pats neganti saskaitās. Kaspars izgrūda niknus izsaucienus, stenēja kā ievainots zvērs, nemaz neievērodams, ka tagad jau gaišāk nekā pirmāk atspīd zibens un bālais atspīdums viņu apgaismo stundām ilgi.
Man jātiek augšā, — viņš plosījās, — viņa gaida — man jātiek augšā!
Viņš vēlreiz kāpa gar mūri. Te no bastiona atskanēja balss:
Ei, kas tur lejā ir pie torņa? Atbildiet.
Kaspars sarāvās. Tikai tagad viņš atzina savu neuzmanību. Zibens atspīdums bija apgaismojis viņa stāvu un, tā kā lietus bija aprāvies, viņu bija ieraudzījis kāds sargs. Ko lai viņš dara? Nogāze bija stāva, pa to tik viegli nevarēja tikt lejā, vajadzēja uzmanīgi iet uz to vietu, kur bija iespējams nokāpt. Un Hilda — grāfiene?
Stāt, stāt! — atkal atskanēja no bastiona, — ne soli tālāk, je!) es šaušu!
Tūliņ pēc tam sekoja trauksmes signāls, kas ziņoja sargiem, ka postenis atklājis kaut ko aizdomīgu.
Man jātiek projām, — Kaspars aizsmacis ierunājās, — es negribu krist kareivjiem rokās — man sava pavēlniece jāatsvabina vēlāk.
Sacīts — darīts. Kaspars nometās zemē un kā čūska līšus līda pa akmeņiem, lai sasniegtu taciņu, kas veda lejup.
Stāt, — sargs jau trešo reizi nokliedza.
Kaspars tam nepiegrieza vērību. Te augšā uz bastiona nošķīda uguns — šāviens atbalsojās pret klinti. Un musketes šāvienam sekoja nāves kliedziens. Liktenis bija lēmis, ka gandrīz bez mērķēša- nas izšautā lode trāpīja. Musketes lode bija ieurbusies sulaiņa galvā. Iekliegdamies Kaspars palaida vaļā akmeni, pie kura viņš bija turējies, — ar nāvi cīnoties, viņš vēlreiz gribēja piecelties, bet tas viņam neizdevās. Un tad viņš bez glābiņa iegāzās drausmīgajā dziļumā, no apakšas dzirdēja dobju, šļakstošu atsišanos, tad nošautā ķermenis sašķīda pret asajām šķautnēm.
Bet augšā, Stolpenes cietoksnī, dārdēja trauksmes bungas, spiedza signāltaures, uri sarkanā lāpu uguns apgaismoja negaisa nakti. Sarga ziņojums: kāds gribējis uzrāpties gar Kozelas torni — izplatījās zibensātrumā, un ģenerālis fon Vēlens pats steidzās uz torni, lai pārliecinātos, vai skaistā cietumniece vēl atrodas savā istabā.
Jods lai parauj visas sievietes! — vecais karavīrs lādējās, kad viņš pa vairākiem pakāpieniem uzreiz skrēja augšā pa trepēm, — tik ilgi, kamēr grāfiene Kozela sēdēs Stolpenes cietoksnī, es nevienu brītiņu nedabūšu mieru.
Bet augšā sargi it visi bija savos posteņos un, kad ģenerālis lika atslēgt priekšistabu, Hilda tam pilnīgi apģērbusies nāca pretī.
Tai ir dota ziņa, — ģenerālis murmināja, — nav šaubu, bet viņai jau neko nevar pierādīt. Pie velna, skaistā sieva piekukuļo kuru katru, es pat saviem uzticamākajiem ļaudīm vairs nedrīkstu ticēt.
Hilda viņu pārtrauca.
Kas tas? — viņa iesaucās ar nāves bālu seju un trīcošu balsi,
sargs tak uz kādu izšāva!
Ekselence vēl nomodā? — ģenerālis neuzticīgi jautāja.
Jā, es nevarēju gulēt, briesmīgais negaiss man nedod mieru,
Hilda atbildēja, ne uz mirkli nezaudējot apķērību, lai gan bija uztraukta.
Tai pašā acumirklī uz trepēm noklaudzēja soļi.
Ekselence, — kāds virsnieks uzsauca ģenerālim, — sargs ir trāpījis; aizdomīgā persona, kas gribēja uzrāpties tornī, bija kāds vīrietis .Viņš ir pilnīgi sadragāts, jo uzgāzies klints šķautnēm. Līķi tūliņ aizvāks.
Hilda spalgi..iekliedzās.
Tas ir Lips Tulians! — viņa iekliedzās tādā balsī, kas vairs neizklausījās pēc cilvēka balss.
.Kādēļ gan, — ģenerālis atbildēja, — o nē, ekselence, laupītāju vadonis vairs nenāks šurp, viņu jau Drēzdenē saķēruši!
Meli! — Hilda vēlreiz iekliedzās. — Meli!
Tā ir pilnīga patiesība, — ģenerālis mierīgi atbildēja, — es šovakar saņēmu dienesta ziņojumu un, ja jūsu ekselencei tas interesē, rīt es šo ziņojumu uzsūtīšu augšā.
Lips Tulians sagūstīts, — Hilda vaidēja, — neiespējami, nē, nē, viņš būtu caur tūkstošiem izsities cauri!
Tam es ticu, — vecais karavīrs sacīja, — vīrs, kas saliec dzelzs durvis kā papīru, pieveiks arī vai pussimtu cilvēku. Bet ar to jau arī bija rēķinājušies, laupītāju vadoņa pārcilvēcīgie spēki jau bija zināmi. Tādēļ viņam izlika lamatas.
Hilda nobijās.
Un važās viņu ieslēdza, tā kā viņš pat ar saviem Simsona spēkiem šīs važas nespēj lauzt, — ģenerālis piemetināja, — nepaies ilgi, kad ekselence saņems ziņu, ka Lipam Tulianam izpildīts nāves sods pie rata.
Bija- pēdējais laiks, kad piesteidzās Emma Rosta, jo Hildas celi1 ļodzījās un taisni tanī brīdī, kad ģenerālis izrunāja drausmīga vārdu «pie rata», daiļā grāfiene paģībusi ieslīga savas uzticamās istabenes atplestajās rokās.
Vecais ģenerālis aizgāja.
Jā, lai parauj jods visas sievietes, — viņš norūca, durvis aizslēgdams, — tagad es pats sāku ticēt, ka grāfiene nav velti te ieslodzīta. Jā, jā, kam ar laupītāju vadoni kāds sakars, tam uz žēlastību nav ko cerēt, un grāfiene šo cietoksni droši vien dzīva nekad neatstās!