Valdnieks norādīja uz aktīm.
Se iekšā stāv drusku citādi.
Tie ir meli, meli, — Flemings izgrūda.
Ak, nerunāsim vairāk par to, — Augusts Stiprais atteica ar stipru uzsvaru. — Sie papīri man daudz ko pateica, kas man līdz šim likās dīvaini un neizprotami. It sevišķi — kas attiecas uz grāfieni Kozelu …
Ministrs nobāla.
Jā, jā, tur notikušas savādas lietas, — valdnieks turpināja,
un es uz noteiktāko jums gribētu aizliegt, grāf, ka jūs kaut kādā veidā stājaties sakaros ar grāfieni. Stolpenes komandantam jāsaņem rīkojums — rīkoties pēc manām pavēlēm.
Ministrs tagad vārda pilnā nozīmē bija kļuvis zaļš un dzeltens.
Majestāt…
Klusu, — valdnieks uzsauca ar tādu sparu, ar ko tas dažreiz izcēlās, — es nekā negribu dzirdēt, jo zinu pietiekoši. Jā, Kozela ir vainīga, bet jūs, grāf, arī neesat bez vainas, jo jūs grāfienei uzmācāties, to es zinu skaidri — nekādas atrunāšanās — šī lieta ir aprakta.
Flemings jutās atmaskots.
Turpmāk jums Stolpenē nekas nav meklējams, es reizi par visām reizēm aizliedzu, ka grāfiene saņem kaut kādas vēstis. Ar to šī lieta ir izbeigta.
Ministrs locījās kā tārps.
To man šis laupītāju vadonis nodarījis, — viņš domaja, — tas tā ir liecinājis, o, drīz viņš beigsies pie rata.
Bet valdnieks vēl nebija beidzis.
Fleming, — viņš atkal iesāka ar lielāku mieru kā pirms tam,
šī cietumnieka vārds nav Lips Tulians. Viņš saucās Filips fon Mengsteins, — valdnieks piebilda ar sevišķu uzsvaru.
Tā viņu kādreiz sauca, — Flemings nicīgi izmeta.
Karalis papurināja lepno galvu.
Vienalga, — viņš sacīja, — no muižnieku kārtas viņš tomēr ir, un es nevēlos, ka pēdējais no šīs lepnās cilts beigtos zem rata triecieniem.
Flemings negribēja ticēt savām ausīm.
Majestāt, — viņš šņāca, — tad jau katra taisnība izbeigtos.
Tagad valdnieka acis iedegās.
Fleming, — viņš brīdinoši sacīja, — pievaldiet savu mēli, citādi manai lēnībai būs beigas. Ja es ko vēlos, tad nekādu ierunu nav, ievērojiet to. Savas personīgās atriebības jūtas jūs varat aiztaupīt citām lietām.
Majestāt!
Pietiek, — karalis viņu pārtrauca, — es nekā vairāk negribu zināt. Šinīs papīros ir rakstīts šis tas tāds — un starp citu par kādu nakti, kur sakšu zemes pirmais ministrs sēdējis Nosenā uz skursteņa. Un vēl vairāk.
Ministrs gribēja trakot, plosīties aiz dusmām, bet viņš pazina Augustu Stipro. Se viņam bija jāklusē. Kūrfirsts norādīja uz kādu dokumentu.
Te ir spriedums, — viņš aši sacīja.
Flemings palocīja galvu.
Tas vēl nav parakstīts.
Nē, nē, — ministrs stostījās.
Nu labi, tad es apakšā vēl taisīšu piezīmi un pats parakstīšu spriedumu.
Augusts Stiprais paķēra spalvu. Ātros vilcienos tas parakstīja savu vārdu zem nežēlīgā nāves sprieduma, bet tad viņš vēl piemetināja nedaudzus vārdus.
Se, Fleming, — viņš sacīja, pamezdams vēl mitro pergamentu ministram.
Un ar niknumā pāri plūstošu sirdi grāfs izlasīja sekojošo:
«Ņemot vērā, ka laupītāju vadonis Lips Tulians, jeb kā viņa īstais vārds ir — Filips fon Mengsteins, visos savos grēkos vaļsirdīgi atzinies, caur mūsu kūrfirsta žēlastību nāves spriedums ir grozīts un sodīšana pie rata apmainīta pret nāves sodu, galvu ar zobenu nocērtot.
Augusts, no Dieva žēlastības Saksijas kūrfirsts.
Drezdenē, Cvingerā.»
392. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
Mazs zvaniņš lika atskanēt īpatnējam, gandrīz raudulīgam tonim, gluži vientulīgi, kamēr visi pārējie galvaspilsētas Drēzdenes zvani klusēja. Bet milzīgs ļaužu pūlis plūda laukā uz drausmīgā «Sanda» pusi, kur atradās soda laukums, jo soda zvaniņš vēstīja, ka dažus vedīs uz nāves soda vietu. Jā, visa Drēzdene bija ceļā, jo šodien tak bija paredzēta soda izpildīšana briesmīgajam laupītāju virsniekam Lipam Tulianam un viņa biedriem, Bretbaueram un Ekoldam. Ari kāda skaista skuķe dalīšoties liktenī ar visiem trim vīriem — Guste, kura pie tiesas skaļi jo skaļi dižojusies, ka dažā laba laupīšanas gājiena ņēmusi dalību.
Drēzdenes iestādēm tā bija karsta diena. Jo pilsētas komandants baidījās, ka'«melnā gvarde» ar pēdējo izmisušo uzbrukumu mēģinās atsvabināt savu vadoni. Tādēļ bija savervēts vesels karaspēks. Visur redzēja spīguļojam ieročus un zobenus, visās malās dūrās acīs grenadieru uniformas un jātnieku spožās bruņas. No Vilsdruferas torņa līdz «Sandam» kareivji bija nostājušies špalerās, un dažādās vietās stāvēja karaspēka nodaļas kaujas gatavībā, lai laupītāju uzbrukuma gadījumā tūliņ varētu steigties uz apdraudēto vietu. Pašas tautas vidū atradās daudzi slepeni aģenti, kas pat uzmanīja atsevišķu cilvēku sarunas. Tiem bija pavēlēts ļaudis, kas kaut kā aizdomīgi izteicās, nekavējoties apcietināt.
Šimbrīžam nenotika nekas sevišķs. Ļaudis gan dzīvi sarunājās par cietumnieku, bet laupītāju šai milzīgajā ļaužu pūlī nebija. Ministrs uz soda vietu neieradās. Tas vairāk kā jebkad trīcēja par savu dārgo dzīvību un šai liktenīgajā dienā bija pilnīgi aizbarikā- dējies savā pilī. Pa tam vesela maza armija apsargāja gļēvuli, kuram tādas bailes iedvesa «melnā gvarde». Jā, Flemings bija gļēvulis.
Tagad pulkstenis sita vienpadsmit.
Nu viņš nāks, :— pūlis sauca, — tagad sodīs laupītāju virsnieku!
Visi acumirklī spiedās ap «Sandu». Bet tur jau stāvēja tūkstošiem ļaužu. Ne par velti Saksijas hronists rakstīja: «…vairāk kā 30.000 cilvēku un vairāk kā tūkstotis braukšus, neieskaitot atjājušos, bija sapulcējušies noskatīties nāves soda izpildīšanas «teātri»». Bet ziņkārīgie prata sev palīdzēt. Drēzdenes nora bija visai tuvu, un tur atradās pietiekoši daudz koku. Bet kur koki, tur arī zari, un ziņkārīgākie kā kaķi sakāpa zaros, lai augšā ēnainā lapotnē omulīgi iekārtotos uz skatīšanos. Tur bija trejādas priekšrocības, jo tie sēdēja augstu, atradās ēnā un nevajadzēja berzēties pa pūli. Omulīgos sakšus arī tas neko daudz netraucēja, ja kāds vājāks zars zem lielā svara nolūza un uz tā sēdošie nogāzās zemē. Te, saprotams, bija liela kliegšana un spiegšana, bet belzieni un skrambas drīz vien atkal aizmirsās, jo pēc īsa laiciņa tie atkal sakāpa citā kokā, lai izraudzītos stiprākus zarus.