No pilsētas šurp vēl vienmēr plūda grēcinieku zvaniņa skaņas, bet tagad kļuva redzamas spožās kirasieru bruņas, tie lēnos soļos jāja uz soda vietu.
Viņi nāk, viņi nāk, — pār milzīgo pūli gāja kā šalkas.
Un patiešām — aiz kirasieriem brauca divi rati, kurus slēgtās rindās pavadīja grenadieri kaujas gatavībā. Pirmajā orē sēdēja Lips Tulians. Viņam blakus bija redzams kāds garīdznieks, bet laupītāju vadonis tam, likās, nepiegrieza vērību, tik savām zibošām acīm skatījās apkārt. Vai viņš meklēja savu «melno gvardi», vai gaidīja, ka viņa ļaudis to atsvabinās? Kas to lai zin.
Otros ratos atradās Bretbauers, Ekolds un viņiem blakus Guste grēcinieces apģērbā, krāšņie mati bija augstu uzsprausti mezglā. Skuķe bija izteikusi lūgumu, lai viņai atstāj matus nenogrieztus, un šis pēdējais lūgums bija ievērots.
— Tā ir Lipa Tuliana mī|ākā, — pūlis murmināja.
Bet Lips Tulians skatījās pāri uz Drēzdenes noru. Vai viņš domāja tur ieraudzīt savus uztitīgos biedrus, kas izmisuši vēl pēdējo reizi mēģinās atsvabināt savu virsnieku? Tur nekas tāds nebija redzams, tikai ziņkārīgie vien, kas bija apsēduši visus kokus.
393. nodaļa TĀ PAIET PASAULES GODĪBA…
Lips Tulians drūmi skatījās pūlī.
Tas ir liktenis, — viņš murmināja, — tik ilgi, kamēr es atrados «melnās gvardes» priekšgalā, tā bija neuzvarama, bet nu būs radusies šķelšanās, es baidos, ne Siklers, ne garais Zamuels nespēs spītīgos zeļļus saturēt kopā. Jā, ja Vitorfs būtu dzīvs, tad šis tas būtu citādi. Bet arī viņš jau ir kritis, mans uzticamais draugs, un es sekoju viņam.
Laupītāju virsnieka seja sāpīgi raustījās.
Jā, Vitorfs, uzticīgais Vitorfs, kā es viņu apskaužu. Viņš krita cīņā kā drošsirdīgs karavīrs, kamēr manu kaklu pārcirtis bendes cirvis. Un man jābūt priecīgam, ka man vēl tāda nāve piespriesta, ka es kā pēdējais noziedznieks nebeidzos kauna pilnā nāvē pie rata.
Viņa ķēdes žvadzēja. Lips Tulians tās aplūkoja ar drūmu, sa-
tumsušu seju.
Jā, šīs varenās važas, tās nav salaužamas, pat mani milža spēki neko nespēj pret šīm tērauda saitēm. Ha, ja to nebūtu, tad tie mani nevilktu vis uz ešafota. Bet tā man nav vairs nekāda glābiņa.
Rati tuvojās soda vietai. Augšā uz akmens platformas stāvēja masīvais krēsls, tam visapkārt karājās siksnas, ar kurām nāvei nolemtie piesienami pie krēsla.
Lipam Tulianam vēl kāds jautājums bija uz sirds. Viņam blakus pa kreisi sēdēja kāds virsnieks, kas ar uzvilktu pistoli uzmanīja katru laupītāju vadoņa kustību.
Uzklausiet mani, — Lips Tulians sacīja sirmajam karavīram, — jūs varētu nodot valdniekam manu pateicības apliecinājumu, ka man atlaista kauna pilnā nāve pie rata.
Virsnieks palocīja galvu.
To es labprāt izdarīšu. Blakus minot, valdnieks kāda nejauša gadījuma dēj ieinteresējās par jūsu prāvu. Drēzdenē esot bijusi kāda skaista, sveša dižciltīga dāma, kura mūsu valdnieku reiz izglābusi no lielām briesmām. Un viņa laikam arī jūs pazīst, jo viņa valdniekam lūgusi par jums; vairāk es nezinu.
Lips Tulians brīnījās.
— Kas ir šī mīklainā svešiniece?
Ha, te viņam ienāca kas prātā. Viņš atminējās skaisto Adlers- bergas pilskundzi, kas viņu reiz briesmu brīdī tik viesmīlīgi uzņēma savā pilī un pašaizliedzīgi sargāja. Lips Tulians tagad atcerējās, ka skaistā kundze kādreiz sarunājoties bija ieminējusies, ka Sak- sijas valdnieks viņai esot kādu pakalpojumu parādā. O, tagad tam viss bija skaidrs, Adlersbergas pilskundze bijusi Drēzdenē — viņa dēļ — varbūt, arī viņa muižnieka kārtas dēļ, — bet viņam spriedums bija mīkstināts.
Arī viņa nāves biedriem bija piespriests tāds pat sods, bet to ķermeņus, tikai Gustes līķi izņemot, pēc tam vēl bija jāstaipa uz rata. Ka to pašu nedarīja arī ar Gusti, to Lips Tulians bija izkaulējis, kad viņam, kā jau šādos gadījumos parasts, prasīja viņa pēdējo vēlēšanos.
* * *
Tagad rati pieturēja. Lips Tulians drūmi paskatījās augšā, jo kādreiz jau šai pašā vietā viņa ļaudis bija izpildījuši nāves sodu Freidenbergas pilskungam. Tas viss jau sen bija pagājis. Laupītāju virsnieks piecēlās un, pūļa lāstu un lamu pavadīts, gāja pa pakāpieniem augšā, kas veda uz platformas. Viņam sekoja viņa nāves biedri.
Guste redzēja vienīgi savu mīļāko, viņa neredzēja neko citu kā viņu vien, viņas vienīgais prieks bija mirt kopā ar viņu. Viņa steidzās Lipam Tulianam iepakaļ, kurš tik staltos soļos uzkāpa uz paaugstinājuma, it kā smagie dzelži tam nebūtu nekas. Bretbaueru un Ekoldu kā pēdējos uzveda uz platformas, kur sarkani ģērbtais bende ar saviem kalpiem jau gaidīja notiesātos. Bende rādīja pavisam skābu ģīmi, jo viņam bija neomulīgi ap dūšu. Viņš tak arī baidījās, ka «melnā gvarde» pēkšņi var parādīties no kādas paslēptuves.
Bet laupītāju virsnieka uzticamie biedri nerādījās, nedzirdēja nevienu svešādu skaņu, nevienu baigu signālu, nedzirdēja neko citu, kā vien uztrauktā ļaužu pūļa šalkoņu.
Tagad Lips Tulians atradās uz paaugstinājuma. Viņam sekoja daži tiesneši, kas vēlreiz gribēja nolasīt spriedumu. Arī garīdznieks gāja līdz, un uz apakšējā paaugstinājuma, galvu pie galvas, cieši saspiedušies, stāvēja kareivji, tik daudz kareivju, cik tur vien varēja sastāties.