Lips Tiilians jau cietumā bija izteicis vēlēšanos uzrunāt tautli, un šis. laupītāju virsnieka lūgums arī bija ievērots. Arī ļaužu pūlī varēja nojaust, ka laupītāju virsnieks pirms savas asiņainās nāves vēlreiz gribēja uzrunāt sapulcējušos, jo, kad pārdrošnieks, važās saslēgts, uzkāpa uz paaugstinājuma, visapkārt iestājās nāves klusums. Lips Tulians vēl pagāja dažus soļus tālāk līdz paaugstinājuma malai. Apakšā, tikai nedaudz pēdu zemāk, stāvēja grenadieri. Tagad laupītājs ar mokām pacēla labo roku. Vēl tas šo ķēžu nastu spēja kustināt, bet varēja redzēt, ka briesmīgais cietums salauzis arī viņa milža spēkus.
Uzklausiet mani, ļaudis, — atskanēja Lipa Tuliana pērkon- balss, — te es stāvu šai asiņu plūdu vietā — uz nāvi notiesāts, kā Saksijas lietuvēns, es — Lips Tulians, «melnās gvardes» vadonis. Ne aiz laupīšanas kāres es kļuvu par laupītāju virsnieku, o nē, cilvēki mani atstūma, atgrūda, apkaunoja, es biju ienīstais, nicinātais, ar kauna zīmi iededzinātais. Un tādēļ, ka es gribēju atriebties, es devos mežos savervēt pārdrošnieku pulku, ar kura palīdzību es gribēju atmaksāt savam pretiniekam par nodarīto netaisnību. Es atradu šos pārdrošniekus, kurus meklēju, jā, es atradu drošsirdīgos vīrus, kas nebaidījās nāves, no kuriem kāda daļa bija kādreizējā laupītāju vadoņa Niķeļa Lista ļaudis.
Pūli pāršalca dobja kņada. Jā, tie pazina Niķeli Listu, bīstamo laupītāju virsnieku, kurš pirms Lipa Tuliana apmeklēja visu Vāciju, «jā, pat Dāniju, Poliju un Austriju. Šo pārdrošnieku tie pazina, par viņa darbiem stāstīja garajos ziemas vakaros, kad dūca vērpjamie ratiņi.
Tagad Lips Tulians izslējās.
Arī Niķelim Listam slāpa pēc atriebības, — atskanēja viņa pērkonbalss, — es mantoju no viņa kādu daļu no viņa ļaudīm, bet nekad neesmu varējis savam priekšgājējam tikt līdzi neticamā pārdrošībā. Niķelis Lists bija vēl lielāks nekā es, es viņam nekad nevarēju tikt līdz. Jā, mana «melnā gvarde» bija briesmīga, bet — kas ir ļaudis bez vadoņa? Jūs jau to redzat — tie pat nemēģina mani atbrīvot, izputējuši ir šie mežonīgie bandīti kā pelavas vējā, jo vairs neesmu pie viņiem.
Tad daža laba seja, kurā līdz šim rēgojās bailes, kļuva jautra, jo daudzi slepus bija lūkojušies uz mežu, domādami, ka Lipa Tuliana uzticamie pēkšņi parādīsies aiz noras.
Es nevarēju atriebties, — Lips Tulians sauca no paaugstinājuma. — Tas vīrs, kas iznīcināja manu godu, ir beigts, bet es viņu atradīšu, ja ne virs zemes — tad pie mūžības vārtiem.
Tas izklausījās šaušalīgi, kad Lips Tulians izsauca pār pūli pēdējos šausmīgos draudus. Tad viņš vēlreiz pacēla labo roku.
Es nekad neesmu nogalinājis aiz nežēlības, — atskanēja viņa balss, — nevienu nabagu neesmu aplaupījis, tikai bagātos apspiedējus — asinssūcējus, jā, tos es aplaupīju.
Pienāca tiesneši.
Tagad pietiek, — tie sacīja, — jūsu vēlēšanās ir izpildīta — bet tagad jūs tālāk vairs nedrīkstat runāt.
Es arī esmu galā, — Lips Tulians atbildēja.
Vai nevēlaties pieņemt baznīcas svētību? — kāds no tiesnešiem jautāja.
Nē, — Lips Tulians atbildēja drūmi un tumši, — to vīr'U, kuru es ienīstu, es satikšu tikai pie elles vārtiem, nevis gaišajās' tālēs.
Tiesneši ar šausmām aizgriezās. Tad viņi piegāja pie paaugstinājuma malas un vēlreiz nolasīja nāves spriedumu .. . Lips Tulians klausījās, ne acu plakstiņu nepakustinot. Arī Ekolds un' Bretbauers izturējās kā varoņi — jā, tie nicinoši smējās, kad dzirdēja", ka tiem nocirtīs galvu.
Pat pie rata mēs nebūtu ne pīkstējuši, — Ekolds smiedamies sacīja, — bet nāve caur zobenu ir bērnu spēle — viens acumirklis.
394. noda «MANA SIRDS TOREIZ NERUNĀJA LĪDZ..,»
'Guste piegāja pie laupītāju virsnieka.
Mīļais, — viņa klusām runāja, — vai tev vairs nav.neviena vārda priekš manis — manis, kas tevi tik dziļi mīl. Vēl tikai dažas minūtes mums atlicis dzīvot.
Lips Tulians sāpīgi ielūkojās skaistas skuķes bālajā seja:
Gustiņ, — viņš sacīja,"— es tik vienu vienīgu sievieti mīlēju pasaulē, un tā bija Hedviga — jā, tik viņai piederēja mana', sirds, un, kad reiz es tevi tādā neprāta brīdī apkampu, mana sirds toreiz nerunāja līdz. Man sāpīgi tev to teikt, bet nekāda cita apmierinājumā ģs tev nevaru sniegt.
Guste savādi pasmaidīja.
Mūķene, — viņa iesaucās, — ha, ha, ha, skaistā Hedviga, viņa bija šķīsta kā eņģelis, jā, to es zinu. Bet tur, kur viņa aizies, tur tu nebūsi. Mēs abi paliksim kopā, moku naktī — jā, jā, tur mēs būsim vienoti. Elles ugunī, tālu no eņģeļu pulka dziesmām, tur es tevi, mīļais, apkampšu — glāstīšu, skūpstīšu līdz mūžībai — bez gala — o, to laimi!
Lips Tulians nodrebinājās.
Nē, nekādu mūžību, — pazušanu, nakti, mūžīgo^ kapa tumsību — to es vēlos — nekādas tālākas dzīves vairs, tas būtu ļaunak kā elles mokas, pazust… iznīkt.., iznīkt… naktī… bez miņas
395.nodaļa NĀVES SODS
Pienāca tiesneši.
Bende, — augstākais no ierēdņiem sacīja, — es jums nododu laupītāju virsnieku un viņa biedrus sprieduma izpildīšanai.
Bende norādīja uz sēdekli.
Uzklausiet mūsu Pestītāja ticības svētību, — garīdznieks vēlreiz sauca.
Lips Tulians palocījās pret cienījamo vīru, bet tikai vienu mirkli, tad, augsti izslējies, soļoja pie sēdekļa, pie kura rīkojās bendes kalpi. Acumirkli siksnas bija aptītas ap briesmīgā vīra ķermeni — bet Lips Tulians stīvi lūkojās uz priekšu pūlī, kas apbrīnoja kā milzi noauģušo vīru tur augšā.