Arī citi viņu atminējās. Trīs dienas pēc nāves soda izpildīšanas, kad neviena vairs nebija soda vietā, kad arī nobeigtie mocekļi bija noņemti no rata un iekasēti zemē, — vakarā pie Drēzdenes bendes dzīvokļa durvīm parādījās slēgti rati. Bende tika izsaukts. Un, kad tas ziņkārīgi piegāja pie ratiem, viņš ieraudzīja pilnīgi aizplīvurojušos dāmu, kas sīki apjautājās par laupītāju virsnieka nāvi. Zelta gabalu žvadzoņa darīja bendi runīgu, tā ka viņš nu visu izstāstīja sīki jo sīki. Un, kad viņš pabeidza, tad svešiniece, kuras balss izskanēja kā salauzta, prasīja parādīt to vietu, kurā bija apraktas laupītāju virsnieka mirstīgas atliekas.
Bende padevīgi stāstīja un pakalpoja, jo viņa rokā jau spīguļoja skaistais zelts. Un, kad vēla vakara stundā rati pieturēja pie soda vietas, aizplīvurotās sievietes stāvs noslīga ceļos šai vietā, no kuras visi vairījās un bēga.
Kas bija šī svešiniece?
Vai Adlersbergas pilskundze?
To neviens mirstīgais nav uzzinājis — tāpat arī kā svešiniece nevarēja zināt, ka laupītaju virsnieka miesas šai šausmu vietā vairs neatrodas.
Bet otrā rītā šī vieta bija izpušķota skaistiem ziediem, un bende pārsteigts lūkojās uz šo pēdējo mīlas pierādījumu, jā, viņš pat iebāza dažus zariņus taisni tanī vietā, kur pēc viņa domām atdusējās bīstamais laupītāju vadonis.
Bet kariete ar svešinieci vairs neatgriezās — noslēpumainā bija un palika uz visiem laikiem pazudusi.
SACERĒTĀJA PĒCVĀRDS
Iekams šo darbu beidzam, vēl jāpiemin, kas šai stāstā spēlējuši tik lielu lomu.
«Melnā gvarde» gan bija pazudusi, bet bija arī vēl citas personas, kas droši vien būs saistījušas lasītāju interesi.
Greifensteinā bija ieviesusies laime. Tur siltā saderībā un saticībā dzīvoja vecais pulkvedis ar saviem bērniem Maksi fon Sten- burgu un Lidu.
Priestera svētība šo pāri bija savienojusi uz dzīvi, un viņi dzīvoja vecajā pilī, baudīdami laimi, kāda reti tiek mirstīgajiem piešķirta.
Vecais Roberts smaidīja kā rudens saulīte, kad ieraudzīja skaisto pāri, kura labā tas bija tik daudz darījis.
Un tāpat kā viņam gāja arī kādreizējam cietumsargam Kilianam, kurš vēl vienmēr uzskatīja Lidu par savu audžumeitu.
Abām uzticīgajām dvēselēm bija pienācīgi atlīdzināts. Tie bija iemantojuši goda vietas, apbērti dāvanām, tā ka tagad tie savu mūža vakaru varēja pavadīt bez rūpēm. Jā, abi uzticamie bija labi atalgoti, bet viņu lielākais prieks bija redzēt, ka Maksis ar Lidu tagad kļuvuši laimīgi.
Cik ilgi vēl, kad ap skaisto pāri rotaļāsies mīļi mazuļi, tad pilskunga sapnis būs piepildījies, tad viņš varēs mierīgi mirt savu bērnu un bērnu bērnu pulciņā.
Par čigāniem nekas vairs nebija dzirdams. Pēc uzbrukuma, kurā Kremo bija atradis pelnītu nāvi, brūnie nelieši bija pilnīgi izklīduši un droši vien jau sen aizceļojuši uz savu veco dzimteni Ungārijas stepēs vai pat uz tālās Ēģiptes noslēpumainajiem tuksnešiem.
Greifensteinā bija dzirdēts arī par laupītāju virsnieka Lipa Tuliana briesmīgo galu. Jā, šī vēsts bija satriecoša, jo Lips Tulians bija tas, kam Greifensteina ģimene tik bezgala daudz pateicības bija parādā. Lida bija raudājusi rūgtas asaras, pat Maksis fon Stenburgs un pilskungs dažas dienas bija skumji un sadrūmuši staigājuši apkārt.
Bet tad laime bija izklaidējusi skumjas, un vecajā pilī atkal ieviesās jautrība.
— Tā jau tam bija jānāk, — vecais pilskungs sacīja, — jā, citādi tas nevarēja beigties. Viņš bija dižens, cēls — bet viņš tomēr bija bīstams laupītāju virsnieks.
Adlersbergas īpašniece kopš Lipa Tuliana nāves bija pilnīgi atrāvusies no ļaudīm — vientulībā. Viņa noraidīja visus precību piedāvājumus, jā, viņa bija pat apņēmusies vēlāk pilnīgi atteikties no pasaules. Jo viņa taču arī bija mīlējusi skaisto, drošsirdīgo vīru
ar visu savas kaislīgās sievietes sirds dedzi.
* * *
Un Hedviga?
Arī viņas klusajā mūķenes istabiņa bija iespiedusies vēsts par mīļotā cilvēka nāvi, un tas bija sarāvis grūti pārbaudītas cietējas dzīves pavedienu.
Kādu dienu viņu, kluso cietēju, iznesa lauka uz vientulīgo klostera kapsētu, tur daiļo mūķeni guldīja dzestrajā zeme uz mužīgu dusu.
Bet līdz sava mūža beigām viņa lūdza Dievu par sava mīļākā dvēseli, lai viņa nemirstīgo «es» izrautu no mūžīgās moku un pazušanas nakts.
Un pār Hedvigas kapu vijās efejas, un kapa akmens vēstīja, ka
te kāda cēla cietēja izdus visas zemes mokas.
* * *
Bet kā pa to laiku gaja Stolpenē; vecajā cietoksnī, kur dzīvoja tā, kas arī mīlēja pārdrošo laupītāju virsnieku?
Grāfienei Kozelai Hildai pagāja dienas gūstā. Arī viņa bija saņēmusi ziņu par mīļākā briesmīgo nāvi. No sākuma tā šai ziņai negribēja ticēt, bet, kad tā patiesi apstiprinājās, — Hilda sabruka.
Jā, tagad uz atsvabināšanu vairs nebija ne ko cerēt, ne ko domāt, jo vienīgais, kuram tas bija iespējams, — viņa lepnā galva nu bija kritusi zem bendes asā zobena.
No šīs dienas sākot, skaistā Hilda bija tikai ēna no agrākās. Viņa gandrīz ne ar vienu nerunāja, apmainījās tikai dažiem vārdiem ar savu uzticamo istabeni Emmu Rostu.