Visa viņas dzīve bija kā izdzisusi.
Bet kāds sods vēl sagaidīja skaisto grāfieni!
Piecdesmit trīs gadus viņa ka gūstekne pavadīja Kozelas tornī Stolpenes cietoksnī, līdz beidzot viņas dzīvības svece izdzisa.
Patiešām, tāds sods ir šausmīgs.
* * *
Ministrs grāfs Flemings nekad vairs neuzdrošinājās tuvoties Hildai, jo nedrīkstēja pārkāpt stingro valdnieka aizliegumu.
Pamazām arī tam bija jāredz, ka viņa iespaids mazinājās, un, kad Augusts Stiprais labākajos spēka gados aizvēra acis uz mūžu, tad grāfam no izpriecas kārā kūrfirsta pēcnācēja vienkārši bija jāšķiras. Sarūgtināts par šo krišanu, viņš nevarēja to pārdzīvot, un viņa negodīgā ceļā iegūtā bagātība tika atņemta, jo sen bija atklājies un skaidrs, ka Flemings tik izlieto savu varu, lai iedzīvotos uz nabaga ļaužu rēķina.
* * *
Bet iepriekš vēl iestādes bija izsolījušas lielu atlīdzību, lai reiz izbeigtu nebūšanas ar lielceļu laupītājiem. Pie tam dažs labs kādreizējās «melnās gvardes» dalībnieks bija kritis tiesu iestāžu rokās un beidza savu dzīvi pie rata vai zem zobena.
Jā, tad dažam labam bija žēl, ka pie Lipa Tuliana sagūstīšanas nav uzticīgi turējušies pie virsnieka — un kopā uzņēmušies pēdējo izmisīgo mēģinājumu viņu glābt.
Bet nu jau bija par vēlu.
Lipa Tuliana vairs nebija, un viņa pārdrošie ļaudis bija izkaisīti kā pelavas vējā. Bet laupītāju sievas un mīļākās bija apžēlotas un uzņemtas dzimtenē, jo tās pa lielākai daļai bez pašu vainas bija nokļuvušas pie bandītiem.
* * *
Arī vecais ģenerālis fon Kijaus vēl kādu laiku dzīvoja. Viņš palika sieviešu ienaidnieks līdz mūža beigām un, kad tas atradās jautrā sabiedrībā, tad drebinādamies un šausminādamies mēdza stāstīt par «bābām», ar kurām grāfiene Kozela reiz visu Kenigstei- nas cietoksni pārvērtusi par īstu «odekanaļas» ellīti. Ar treknu lāstu parasti beidzās šī sirdsizliešana, ar ko vecais ģenerālis visas «bābas» raidīja pie velna.
Bet arī vecais karavīrs drīz šķīrās no šīs pasaules.
* * *
Bet zelta taisītājs Betgers vēl dzīvoja ilgi kā sakšu kūrfirsta lielās porcelāna manufaktūras galvenais direktors.
Viņam bija stingri noliegts vēl piekopt zelta taisīšanas mēģinājumus, jo bija izplatījušās baumas, ka viņš «gudrības akmens» iegūšanai gribējis izlietot kādas šķīstas jaunavas asinis. Par to viņš pats nevarēja vien beigt erroties.
Drūms, no cilvēkiem atrāvies, sarūgtināts viņš dzīvoja tālāk, tikai nolādēdams tos vīrus, kas viņam reiz izrāva skaisto Elzbeti no rokām.
Jā, skaistā Elzbete! Viņa dusēja pie Vitorfa sāniem zem eglēm pie Geijersburgas drupām, un putniņi dziedāja zaros, it kā šo pāri iežūžojot.
* * *
Un kur bija palikušas Lipa Tuliana mantas?
To neviens nezina. Tie, kas šo noslēpumu zināja, bija miruši vai pazuduši, ari meža dzirnavnieks bija atradis galu pie Geijersburgas izpostīšanas.
Gan stāstīja, ka daudz naudas, ko Lips Tulians salaupījis, guļot kaut kur aprakta. Ļaunie gari — kādreizējās «melnās gvardes» bandītu veļi šo bagātību apsargājot, bet nevienam šo mantu nav izdevies atrast.
* * *
To visu hronists bija sīki jo sīki piezīmējis, un šī darba sacerētājs ilgi studēja un pētīja, iekams rakstīja par šī pārdrošā laupītāju virsnieka darbiem.
Lips Tulians bija Niķeļa Lista pēctecis — Lipa Tuliana vārds dzīvos joprojām, tik ilgi, kamēr vēl cilvēki dzīvos Saksijā un Bohē- mijā. Un vēl šodien pēc tik ilga laika, vakaros, kad vērpjamais ratiņš dūc, stāsta dažu labu stāstu par «melno gvardi».
Stāsta, ka pie māju baltajiem mūriem redzējuši izdaudzināto «melno roku» — to zīmi, kas vēstīja, ka laupītāju virsnieks ir tuvumā.
Un vēl ilgi ziņkārīgajiem rādīja cietumu Vilsdruferas vārtu tornī, to šaušalīgo telpu, kurā laupītāju virsnieks ar dzelžos saslēgtām kājām un rokām gaidīja savu spriedumu.
Un arī «Sanda» laukums, kur reiz pacēlās karātavas un moku rati, vēl tiek rādīts — tā vieta, kas reiz dzērusi šī pārdrošnieka asinis.
Izdeldētas ir visas zīmes, gadi ir aizritējuši, bet atmiņas nekad neizdzisls.
Jā, vēl ilgi teiku vainags vīsies ap to pārdrošo vīru, kas tik daudz izcietis, bet kas arī dažam labam varmākam licis trīcēt.
Neaizmirstams mūžam paliks
Lips Tulians, pārdrošais laupītāju vadonis, kas reiz valkāja diženo vārdu Filips fon Mengsteins!
BEIGAS
[1] ) Šī nagla vēl tagad glabājas Drēzdenes Zaļajā velvē. Zelta un dzelzs savienojums līdz šim palicis neizdibināts.