Jaunā sieva spalgi iekliedzās.
Filip! — Hedviga sauca. — Filip . .. viņš, ak Dievs, par vēlu!
Grāfs Martinics iztrūcies pagriezās apkārt, pār viņa lūpām izlauzās lāsts. Kāzu viesi atkāpās, atbrīvodami ceļu kā nepārspējamas varas dzīti, un Filips fon Mengsteins jau stāvēja jaunā pāra priekšā.
Viņš atbraucīja savas tumšās, piesvīdušās sprogas no augstās pieres, kā parādību ieraugot.
Hedvig, — viņš iesaucās. — Hedvig, to tu man nodarīji… man?!
Viesi stāvēja kā pārakmeņoti — jaunā, skaistā sieva bija pieplakusi pie svešinieka krūtīm.
Filip, — Hedviga dvesa. — Filip, piedod man… tēvs draudēja mani nolādēt, ja es viņam neklausīšu!
Vārdi kā dvesma nāca pār viņas lūpām, taču Filips fon Mengsteins tos dzirdēja.
Viņš izslējās visā augumā un, Hedvigu cieši rokās turēdams, uzrunāja pilskungu:
Brīvkung fon Tun, vai tas ir bruņnieciski — nevainīgu meiteni ar varu piespiest salaulāties ar nīstamu cilvēku? Vai tad jūs nezināt, ka Hedviga mīl mani, un mēs viens otram esam zvērējuši mūžīgu uzticību?!
Kāzu viesos izcēlās skaļa kurnēšana.
Ārā šo nelieti, kas traucē mūsu svēto ceremoniju, ārā viņu! — sauca balsis.
Nu arī grāfs Martinics saņēma drosmi, lai gan pirmāk bija bailīgi atkāpies.
Puika, — viņš šņāca, Filipam pievērsies. — Nožēlojamais, kā jūs iedrošināties te ielauzties? Sī ir mana sieva. Hedvig, nāc!
Jaunā sieva neklausīja grāfa vārdiem. Hedviga redzēja tikai sava mīļotā seju, kurā atspoguļojās viņa dvēseles mokas; viss pārējais, pie viņa krūtīm dusot, bija aizmirsts.
Tagad arī brīvkungs atjēdzās. Viņš kā tīģeris metās uz Filipu un izrāva Hedvigu no tā rokām.
Ņemiet viņu ciet! — grāfs Martinics uzsauca saviem ļaudīm, kas Filipam bija dzinušies pakaļ un tagad spiedās baznīcā. — Šis nelietis traucējis svēto ceremoniju un bezkaunīgā kārtā apkampis manu jauno sieviņu. Par to viņam nāksies bargi ciest!
Filip, glābies! — Hedviga sauca. — Tu esi pazudis, ja nebēgsi!
Viesi atkāpās, jo grāfa ļaudis metās uz Filipu, kas kā sapnī stāvēja baznīcas vidū.
Uzmanieties! — brīvkungs uzsauca ļaudīm. — Tam puisim ir nags!
Filips neatgaiņājās; briesmīgās sāpes par zaudēto mīlu darīja viņu nejūtīgu.
Grāfa ļaudis kā satrakoti zvēri metās viņam virsū, sasēja ar valgiem un stiepa uz koridoru. Grāfs Martinics steidzās pakaļ.
— Metiet viņu cietumā un apsargājiet! — viņš uzkliedza kalpiem. — Sim puikam jādabū mācība, vēl šodien pat tam dāvināšu labu piemiņas zīmi, lai atceras mani uz visiem laikiem!
3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
3. nodaļa UZ SODA VIETU ĻAUNDARI…
Filipu fon Mengsteinu mēs atkal satiekam vecās pils cietumā. Tur viņš nebija viens — ap viņu sēdēja daži grāfa ļaudis; tie apsmēja un ķengāja viņu.
Visi zināja, ka Filips ir nabaga muižnieks, kam nav ne radu, ne aizstāvju, tādēļ bezkauņas iedrošinājās viņu ķengāt un mocīt.
Papriecājieties, — kāds no bandītiem iesāka. — Otrreiz mūsu žēlīgā gubernatora sievu jūs vairs neapkampsit. Mēs pazīstam savu žēlīgo kungu, tas sodīs jūs tā, ka līdz mūža galam ar bailēm pieminēsit šo dienu.
Filips neatbildēja.
Tam viss vēl šķita kā sapnis — viņa Hedviga cita sieva? Ne iedomāt, ne ticēt!
Un tomēr pats savām acīm tak viņš redzēja, kā priesteris salaulāja grāfu ar Hedvigu, dzirdēja arī Hedvigas «jā» vārdu; asinis stājās ritēt viņa dzīslās.
Drēzdenē viņš bija saņēmis liktenīgo ziņu, ko atnesa Hildas viltīgais uzticības vīrs Kaspars; vislielākajā steigā viņš bija devies ceļā uz brīvkunga pili un sasniedzis to par vēlu.
Pēkšņi tika atrautas durvis.
Vediet ieslodzīto pils pagalmā! — kāda rupja balss teica. — Mūsu žēlīgais kungs grib pasludināt spriedumu!
Bezkaunīgie tēviņi smiedamies un ķengādamies uzrāva saistīto Filipu augšā un vilka lejā pa trepēm.
Filips sāka atjaust, kādā nelaimē iekritis.
Brīvkunga vecā pils atradās tajā Bohēmijas daļā, kur augstākais un varenākais tiesnesis bija Prāgas gubernators grāfs Martinics, un viņš varēja rīkoties ar ieslodzīto pēc savas patikas.
Filipa lepnajā, bālajā sejā tomēr nebija ne ēnas no bailēm.
Augsti paceltu galvu viņš soļoja savu ienaidnieku barā, kas vēl joprojām viņu apveltīja zaimiem, lamām un ķengu vārdiem.
Tagad pa portālu ieplūda saules stari, balsis skanēja kā rūkoņa; sargi izveda Filipu plašajā pils pagalmā.
Pils priekšā bija nosēdušies grāfs Martinics un brīvkungs fon Tuns; abi zvēriskām acīm uzlūkoja saistīto Filipu.
Surp, nelieti! — grāfs draudošā balsī pavēlēja. Pa to laiku pulcējās kāzu viesi, spiezdamies arvien tuvāk.
Filips sarāvās, viņa tumšās acis zibsnīja.
Augstāk un augstāk slējās viņa pleci, viņam tiešām bija milzu spēks, jo valgi, ar kuriem bija saistītas tā rokas, jau taisījās trūkt.
Viņš nostājās dažu soļu attālumā no grāfa.
Kas jums deva tiesības mani saistīt? — Filips spītīgi jautāja. — Ko esmu nodarījis, ka gribat mani tiesāt?
Grāfs ņirdzīgi iesmējās.
Pateicoties spiegam, viņš zināja, ka Filips no svešatnes atgriezies tikpat nabags, zināja arī, ka jaunajam muižniekam nav ne radu, ne draugu, ne labvēļu, kādēļ grāfa briesmu darbiem nekas nevar stāties ceļā.
:— Nelieti! — grāfs Martinics uzkliedza pērkona balsī. — Jūsu bezkaunība pelna pārmācību. Jūs domājat, tas nav noziegums — ielauzties šai pilī? To brīvkungs fon Tuns jums sevišķi aizliedzis! Vai man pielaulāto sievu apkampt nav noziegums? Patiesi, jūs esat bargi sodāms!