Filips bija atsvabinājies.
Aizsviedis važas, jauneklis izrāva stabu no zemes.
Resno koku kā spieķi gaisā vicinot, viņš neizskatījās vairs pēc cilvēka; tas drīzāk šķita satrakots milzis, kalnu gars, kam pasaulē viss ir laupīts, kam nav nekā — ne mīlas, ne goda.
Atriebību! — Filips kliedza tā, ka atbalss iekrācās tuvējās klintīs. — Atriebību!
Sviuks, švauks smagais stabs šķēla gaisu, un pipku varoņi krita zemē kā zibens ķerti.
Satrakotais skrēja viņiem pāri.
Tagad tevi, Prāgas asinssuns! — Filips iekliedzās. — Sargies tu, neģēli! Tu, zvērs, ne cilvēks!
Stabs atkal šķēla gaisu, skardams dažus, kas vaimanādami ļima un palika guļot.
Grāfam sametās bail.
Viņš ļāva kājām vaļu, un likās ko var uz pils vārtu pusi; brīvkungs sekoja uz pēdām.
Bāba, — Filips kliedza. — Es tevi sašķaidīšu!
Par vēlu — grāfs jau bija sasniedzis pils vārtus, bruņots pulks stājās vajātājam pretī.
Nelieti, — brīvkungs kliedza. — Nositiet viņu, nositiet!
Ņirdzīgi smiekli skanēja kā atbilde.
Filips redzēja, ka nevarēs pretoties ienaidnieka pārspēkam. Patlaban atriebt nebija iespējams. Par vēlu.
Mirkli apdomājies, viņš skrēja uz vaļējo vārtu pusi.
Sargs gribēja viņu apturēt, bet, dabūjis briesmīgu belzienu, saļima.
Filips izskrēja ārā, brīvībā.
Elbas upe tek cieši gar pili. Tur stāvēja daudz ļaužu, salasījušies aiz ziņkārības. Tur ceļš bija slēgts. Nebija laika domāt.
Vien mirklis, un Filips metās sāņus, kā kalnu kaza uzrāpās kraujā klintī un sasniedza vietu, no kurienes varēja noraudzīties lejā uz pili.
Te viņš atpūtās un liesmojošām acīm skatījās apkārt. Viņš drebēja kā drudzī.
Bruņotie vajātāji mocīdamies rāpās uz klints, lāsti un bezkaunības skanēja no apakšas. Filips vajātājiem nepiegrieza vērību.
Grāf Martinic, — viņš kliedza pērkona balsī, tā ka pils, kalni un lejas trīcēja. — Neģēlīgais gļēvuli, laupītāj, kas man atņēma visu! Manu Hedvigu, manu godu!
Ķērāji pamazām tuvojās.
Atriebt es gribu, — Filips sauca atkal. — Es zvēru tev, elles first, ka nedz gulēšu, nedz atpūtīšos un nelikšos mierā, iekams tu, neģēli, izlaidīsi garu manās rokās. Patiesi, es atriebšos un nākšu drīz, drebi, grāf Martinic, drebi manā priekšā.
Nositiet viņu! — ķērāji auroja.
Neliešu dzimums! — Filips sauca. — Jūs iededzinājāt mani ar dzelzi kā slepkavu, izstūmāt no cilvēku sabiedrības, es piesaku jums karu uz dzīvību un nāvi! Elle un velns!
Priekšējie ķērāji bija tuvu. Šāvieni dārdēja. Vajātāji jau gavilēja kā uzvarētāji, jo klints izbeidzās ar dziju un plašu aizu, tā ka Filipam tālāk bēgt nebija iespējams.
Spožie durkļi laisījās saules staros. Likās, ka Filipam nav vairs glābiņa.
Klints virsotnē no jauna atskanēja briesmīgie smiekli.
Ķērāji vai traki aiz dusmām skatījās, kā Filips iestiprināja stabu kādā klints plaisā un ar pārcilvēcīgu spēku metās pār drausmfgo bezdibeni.
Nākošajā acumirklī Filips jau nozuda otras klints eglainē.
Saniknotie vajātāji atgriezās pilī, kur viņus gaidīja jauna Ijāba vēsts — Hedviga, gubernatora jaunā sieva, bija pazudusi.
Velti tika izmeklēta visa pils līdz beidzamajam kaktiņam; jaunās sievas nebija nekur.
Vai nelaimīgā būtu ielēkusi Elbā?
To nezināja neviens.
Grāfs Martinics plosījās un trakoja, lika visiem saviem ļaudīm meklēt pazudušo un atvest pilī Filipu fon Mengsteinu, vienalga, dzīvu, vai mirušu.
Tai pašā dienā arī Hilda ar Kasparu atstāja pili, teikdamās Drēzdenē apmeklēt kādu draudzeni, taču no viņas acīm jau varēja spriest, ka daiļajai raganiņai cits slepens nodoms — arī viņa gribēja meklēt Hedvigu un izmocīto Filipu.
Izsūtītie meklētāji vakarā atgriezās gaužām sašļukuši, jo par bēgli un pazudušo Hedvigu nevarēja sniegt nekādas ziņas.
Filips fon Mengsteins un viņa skaistā Hedviga bija pazuduši bez vēsts.
4.nodaļa Zaļsvārcis
4.nodaļa Zaļsvārcis
Kā tevi mīlēju — Nemīl neviena. Ja vēlies dzīvību, Ar prieku dodu!
Pēc šiem notikumiem jau pagājuši mēneši.
Atkal līksmi šalca mūzika, bet šoreiz tā nebija kāzu mūzika. Dūca fleitas un klarnetes, gaiši kauca trompetes.
Sakšu ciemā netālu no Bohēmijas robežām bija dzīva kustība, tika svinēti baznīcas svētki; muzikanti spēlēja, un jaunie griezās, ka vai deg.
Puiši piesita papēžus, lai dimd; meitu lindraki plivinājās, un ciema skaistuļu pietvīkušie vaigi liecināja par dejas priekiem.
O, cik zaļi gāja baznīcas svētkos!
Dejas laukuma malā ap galdiem, kur miestiņš putoja kannās, sēdēja vecie un tīksminādamies skatījās dejotājos. Daža laba sirds iesila, un dažs vecītis iedomāja savu skaisto jaunību, kad griezdamies bija zadzis bučiņas.
Heisā! Juheisā! Dejotāji griezās trakā virpulī.
Tik viena jauna meitene sēdēja, daiļo galviņu ar tumšajām matu pīnēm uz labās rokas atspiedusi kā sapņodama.
Tā bija skaistākā visā ciemā, daiļā Elzbete, ciema vecākā audžumeita.
Elzbete nedejoja, kaut arī daudzkārt tika aicināta; tumšo, košo acu pāris drūmi raudzījās uz meža pusi, kas kā mūris ietvēra netālo pakalni.
Arī ciema vecākais sēdēja viens pats; tas bija neglīts vīrietis, resnu, bet spēcīgu stāvu. Viņš sēdēdams pa reizei pameta savas viltīgās acis uz audžumeitu, kuras augums bija daiļš kā pašai Venērai.
Zemnieki nemīlēja ciema vecāko un baidījās no tā. Neviens neuzdrošinājās tam pretoties, jo viņš ieņēma ciemā pirmo vietu.
—- Tur sēž nabaga skuķe, — kāds ciema iedzīvotājs teica. — Zēl nabadzītes. Redziet, kā viņa dreb, kad audžutēvs skatās; viņš laikam ar to ļoti slikti apietas.