Kā, vai tad skaistā Elzbete ir viņa audžumeita? Nav paša bērns? — kāds zemnieks jautāja, kas bija atnācis uz svētkiem no cita ciema.
Tā ir, un dažādi par Elzbeti tiek pļāpāts. Kādu nakti ciemā iebraukusi grezna ekipāža un apstājusies pie ciema vecākā durvīm. Otrā rītā atradusies Elzbete, jaunpiedzimis bērniņš, ko šodien kā skaistuli pazīst tuvu un tālu. Viņai jābūt bagātu vecāku bērnam, to jau pa gabalu var redzēt. Nudien, kauns un grēks, ka neviena dvēsele neliekas par nabaga meiteni ne zinis.
Oho, tad es zinu labāk, — trešais iesaucās. — Katru pusgadu ciema vecākais dabū maku ar naudu, ko atved nezināms kurjers — par meitenes uzturēšanu. Protams, meitenes vajadzībām vecais ne feniņu neizdod, tas jau ir tāds skopulis — bāž tik savā nepiepildāmā kabatā.
Nu, ja viņš to dzirdētu, — pirmais teica. — Tad elle karsta! Vecākais joku nepazīst, to jau viņš diezgan pierādījis.
Jā gan, es jau turēšu muti, bet kauns un grēks tas tomēr ir un paliek. Es labi zinu, cik Elzbete tiek nekrietni turēta, bet viņa pati ir laba un lēna kā eņģelis. Tagad vecākais grib viņu saprecināt ar nejauko zemnieku Florianu no kaimiņu ciemata, tamdēļ tā glūn un neizlaiž viņu no acīm.
Nu, tad jūsu vecākais aizies tik tālu, ka Lips Tulians viņu izrevidēs; vienu skopuli no naudas atsvabināt — tas viņam tīrais nieks,
— svešais teica.
Pirmais runātājs nobālēja.
Lips Tulians, pasargi Dievs no tā! Dieva dēļ, ko jūs pļāpājat, viņš tak ar savu melno bandu uz mūsu pusi nenāks?
Hm, visādi jau runā; bet taisnība katrā ziņā ir, ka apkārtējos mežos redzēti šaubīgi cilvēki. Pirms dažām dienām dzirdēju, ka kareivju pulciņi meklējot pa apkārtējiem mežiem briesmīgo laupītāju vadoni.
Nu, kad viņu tik dabūtu; ko tas Lips Tulians jāti tik īsā laikā nav izdarījis, ar savu bandu zibensātrumā parādīdamies.
Ko tad jūs gribat, vai viņš kādam nabagam kaut matiņu aizskāris? To Lips Tulians nedara, visur tik bagātajiem apspiedējiem, baroniem klūp ādā. Mūs, nabagos, viņš ir bagātīgi apdāvinājis, to nevar noliegt!
Klusāk, nepļāpājiet tik stipri; muižas ļaudis sēž tepat tuvumā. Ja tie dzirdētu, tad varam sagaidīt visļaunāko. Žēlīgajam kungam nav patīkamāka darba, kā nabaga zemniekiem muguru lāpīt. Un tas mednieks tur blakus, bez šaubām, būs dzirdējis kādus vārdus, redziet, kā viņš pa brīžam skatās šurp.
Tas nav no muižas ļaudīm — tos es visus pazīstu.
Varbūt kāds jaunpieņemts, vispār, varens vīrs — piesargie- ties, dzirdat!
Zemnieki uzmanīgi aplūkoja svešo.
Tas sēdēja pie galda, putojoša alus krūze blakus, tiešām varens vīrs, skaists kā glezna; melnās acis dzirkstēja uzkrītoši tumši.
Viņam nebija ne šautenes, ne briežu ķeramā, bet mednieka svārki un garie jātnieka zābaki piestāvēja lieliski, galvā cepure ar spalvu, un, kad viņš iesmējās, zem mazajām ūsiņām parādījās koši balti zobi.
Svešais piecēlās no sēdekļa. Viņš bija dzirdējis beidzamo vārdiņu zemnieku sarunā, jo viņa tumšās acis meta dusmu un nicināšanas zibšņus. Un tie bija domāti ciema vecākajam.
Taču viņa sejā parādījās citāda izteiksme, tiklīdz tas paskatījās uz Elzbeti, kuras daiļo stāvu varēja redzēt caur kāda krūma lapotni. Puiši vairs nelūdza viņu uz deju, jo Elzbete katru atraidīja mīļi, bet stingri; bija arī zināms, ka ciema vecākais viņu apsolījis nejaukajam Florianam, kam drīz vajadzēja ierasties.
Mednieks devās pie Elzbetes.
Ak, zaļsvārcis arī grib kurvīti dabūt, — puiši zobojās. — Ko tas cilvēks te meklē, kas viņam vajadzīgs, neviens viņu nepazīst.
Svešais dzirdēja ņirgas, asinis iešļāca viņa vaigos, bet viņš savaldījās un devās pie Elzbetes, kas joprojām sapņaini skatījās uz meža pusi.
Jūs viena pati, Elzbetes jaunkundz? — mednieks iesāka, līdzjūtīgi aplūkodams meitenes daiļo augumiņu.
Tā strauji uztrūkās kājās un ielūkojās viņa pazīstamajā sejā.
Jā, Elzbete pazina svešinieku, kaut arī nezināja vārdu. Bija satikusi viņu mežā, kad meklēja tur no necilvēcīgā audžutēva patvērumu. Viņa jau vairākas reizes bija sarunājusies ar jauno vīrieti.
Par savām ciešanām gan tā nebija viņam stāstījusi, šai ziņā Elzbete bija pārāk lepna un smalkjūtīga, bet viņš jau zināja tās likteni, zināja, ka viņa ir nabaga bārenīte, ciema vecākā audžumeita.
Mednieks stāvēja viņai blakus.
Jūs nedejojat? — viņš jautāja.
Nē, — Elzbete sarka. — Es nevaru piedalīties šais priekos.
Kad ieradīsies jūsu nākošais laulātais draugs, Florians, tad gan varbūt ar viņu izdejosities.
Elzbetes daiļā seja kļuva bāla.
Florians? — viņa tikko dvesa. — Drīzāk miršu, nekā atdošos viņam.
Svešā vaigs -apmācās vēl vairāk nekā pirmāk.
Asi vārdi bija uz mēles, bet viņš apspieda lielo saviļņojumu.
Daiļā Elzbet, — tas ātri ieminējās. — Vai jūs nevēlaties ar mani dejot? Vai drīkstu jūs lūgt uz vienu deju?
Viņa kā izbijusies paskatījās apkārt.
Tad daiļā seja iekvēlojās kā purpura roze; tik mirklis šaubās, un viņa iekļāvās svešā rokās.
Puišiem visskaļāk gavilējot, svešais ar Elzbeti ieslīdēja dejotāju rindā.
Tie neviļus apstājās.
Bet Elzbete to nemanīja. Nemināmi saldsērīgas jūtas bangoja viņas dvēselē, krūtis cilāja elpa — smagi, bez apziņas tā lidoja sava partnera rokās. Elzbet, tā ir mīla! Mīla, kurai nav vārda!
Visi puiši un meitas skatījās svešajā — ha, tā tik var dejot augsti kungi!
Izbrīnīti skati pavadīja skaisto pāri, kas šķita kā radīti viens otram.