(Sulainis aiziet. Pa durvīm ieskatās Bobčinskis.)
DESMITAIS SKATS
Pilsētas priekšnieks, Chļestakovs un Dobčinskis.
Pilsētas priekšnieks. Vai jums tagad nepatiktos apskatīt dažādas iestādes mūsu pilsētā, kā patversmes un vēl citas?
Chļestakovs. Kas tad tur būs?
Pilsētas priekšnieks. Nu, tikai tāpat palūkojiet, kā pie mums darīšanas norit… kāda kārtība …
Chļestakovs. Ar lielāko prieku, es esmu gatavs. (Bobčinskis iebāž galvu pa durvīm.)
Pilsētas priekšnieks. Pēc tam, ja jums patiksies, varam noiet apriņķa skolā palūkot, kādā kārtībā pie mums tiek pasniegtas zinības.
Chļestakovs. Labprāt, labprāt.
Pilsētas priekšnieks. Tad, ja jums būtu vēlēšanās apmeklēt cietoksni un pilsētas cietumu — redzēsiet, kā pie mums cietumnieki tiek turēti.
Chļestakovs, Jā, kādēļ tad cietumā? Tad jau labāk apskatīsim patversmes.
Pilsētas priekšnieks. Kā vēlaties. Kā jūs domājat braukt: savā ekipāžā vai manos ratos?
Chļestakovs. Es labāk braukšu kopā ar jums jūsu ratos.
Pilsētas priekšnieks (Dobčinskim). Nu, Pēter Ivanovič, jums nu vairs nebūs vietas.
Dobčinskis. Nekas, gan jau es.
Pilsētas priekšnieks (Dobčinskim, klusu). Klausieties! aizskrejiet, bet skriešus, cik kājas nes, aiznesiet divas zīmītes: vienu uz patversmi Zemļaņikam, bet otru manai sievai (Chļestakovam). Vai drīkstu lūgt atļauju jūsu klātbūtnē uzrakstīt pāra rindiņas sievai, lai sagatavojas saņemt godājamo viesi?
Chļestakovs. Kam nu tas vajadzīgs? … Bet kā gribat, še ir tinte, tikai papīra — es nezinu … Varbūt tepat uz šī rēķina.
Pilsētas priekšnieks. Jā, tepat uzrakstīšu. (Raksta un tajā pašā laikā runā pie sevis.) Palūkosim, kā tās lietas sviedīsies pēc frīštika un pēc resnvēderes pudelītes. Ir mums pašu guberņas madeira: no izskata gan nav visai pievilcīga, bet pašu ziloni nogāzīs no kājām. Kaut tikai zinājis, kas viņš tāds ir un cik daudz no viņa jābaidās. (Uzrakstījis pasniedz zīmītes Dobčinskim, kas iet pie durvīm, bet šajā acumirklī tās atlec vaļā un lidz ar tām Bobčinskis, kas viņā pusē klausījies, ieklūp uz skatuves. Visi iekliedzas, Bobčinskis trausās kājās.)
Chļestakovs. Ko? Vai kur nodauzījāties?
Bobčinskis. Nekas, nekas, diezgan laimīgi izdevās, tikai virs deguna neliela skramba! Bet es aizskriešu pie Kristjana Ivanoviča: viņam ir tāds plāksteris, no tā drīz vien pāriet.
Pilsētas priekšnieks (nosodoši pamādams Dobčinskim. — Chļestakovam). Tas nekas. Pazemīgi lūdzu, iesim! Bet jūsu kalpam es pateikšu, lai nogādā jūsu somu. (Osipam.) Tu, mīļais, pārnes visas mantas pie manis, pie pilsētas priekšnieka — katrs tev parādīs, kur. — Pazemīgi lūdzu! (Izlaiž Chļestakovu pa priekšu, iet viņam pakaļ, bet atgriezies pārmetoši saka Bobčinskim.) Esat gan jūs! citu vietu nevarējāt atrast, kur krist zemē! Un izstiepās kā velns zin kas. (Aiziet; viņam pakaļ Bobčinskis.)
Priekškars krīt.
TREŠAIS CĒLIENS
Istaba ka pirmajā cēlienā.
PIRMAIS SKATS
Anna Andrejevna, Marija Antonovna (stāv pie loga kā pirmā cēliena beigās).
Anna Andrejevna. Te nu bij, gaidām jau veselu stundu, un tikai aiz tavas muļķīgās knibināšanās: apģērbusies, kā vajag, bet nē! viņa vēl dairās … Uz tādu pavisam nav vērts klausīties. Ak, cik tas nepatīkami! kā par spīti nerādās neviens cilvēciņš! Viss it kā izmiris.
Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, pēc pāra minūtēm visu dabūsim zināt. Avdotja arī drīz būs atpakaļ. (Palūkojas pa logu un Iekliedzas.) Redz, māmiņ, tur kāds nāk no viņa ielas gala.
Anna Andrejevna. Kur nāk? Tev jau vienmēr tādas iedomas. Nu jā, nāk. Kas tas tāds var būt? Neliela auguma . . . frakā . . . Kas tas ir? Ko? Kad tevi nolāpīts! Kas tas tāds bij?
Marija Antonovna. Tas, māmiņ, bij Dobčinskis.
Anna Andrejevna. Kas par Dobčinski! Tu arvien iedomājies, kā pavisam nav. . . Nebij vis Dobčinskis. (Vēcina ar lakatiņu.) Ei jūs tur, nāciet šurp! žigli!
Marija Antonovna. Dobčinskis gan, māmiņ.
Anna Andrejevna. Nu tu atkal tīšām, lai tikai strīdētos. Es tev saku, tas nav Dobčinskis.
Marija Antonovna. Nu kas tad? Kas tad, māmiņ? Redziet, ka Dobčinskis.
Anna Andrejevna. Nu jā, Dobčinskis, tagad es pati redzu, — ko tad tu strīdies? (Sauc pa logu.) Žiglāk, žiglāk, ko tik lēni nākat! Nu ko, kur viņi ir? Ko? Nu stāstiet vien turpat, viss viena alga. Ko? Ļoti bargs? Ko? Bet mans vīrs? (Drusku atkāpdamās no loga, sapīkusi.) -Tāds muļķis, ātrāk viņš tev neko nestāstīs, kamēr ienāks istabā.
OTRAIS SKATS
Tās pašas un Dobčinskis.
Anna Andrejevna. Nu sakiet, lūdzami: nu vai jums nav kauna? Es uz jums paļāvos kā uz vienīgo kārtīgo cilvēku: visi piepeši aizskrēja, un arī jūs tiem pakaļ! un es līdz pat šim ne no viena nekādu skaidrību nevaru dabūt. Kaunieties jel! Es jūsu Vaņičkam un Ļizankai gāju par krustmāti, bet, lūk, kā jūs man atmaksājat!
Dobčinskis. Nudie', krustmāt, es tā skrēju jums savu padevību apliecināt, ka elpu nevaru atvilkt. — Jūsu padevīgais kalps, Marija Antonovna!
Marija Antonovna. Sveiki, Pēter Ivanovič!
Anna A n d r e j e v n a. Nu ko! Nu stāstiet tak, kas un kā tur?
Dobčinskis. Antons Antonovičs atsūtīja jums zīmīti.
Anna Andrejevna. Nu kas tad viņš tāds ir? Ģenerālis?
Dobčinskis. Nē, ģenerālis gan nav, bet tikpat kā ģenerālis: tāda izglītība un cienīga uzstāšanās!
Anna Andrejevna. Ā! tad tas ir tas pats, par kuru manam vīram bij rakstīts.
Dobčinskis. Tas pats. Es pirmais to uzzināju kopā ar Pēteri Ivanoviču.
Anna Andrejevna. Nu tad izstāstiet, kas un kā.
Dobčinskis. Jā, paldies dievam, viss ir kārtībā. No sākuma Antonu Antonoviču saņēma tā pabargi, j-jā; skaitās un sacīja, ij ka viesnīcā viss nav labi, ij ka pie viņa nebrauks, ij ka negrib viņa vietā cietumā sēdēt; bet, kad pārliecinājās, ka Antons Antonovičs nav vainīgs, izrunājās sīkāk ar viņu, tūliņ pārmainīja savas domas, un tā, paldies dievam, viss izgāja labi. Viņi tagad aizbrauca pārlūkot patversmes … Bet no sākuma, jāteic, Antons Antonovičs gan domāja, ka vai tikai nav bijusi slepena sūdzība; es pats ar biju tā mazlietiņ nobijies.