Anna Andrejevna. Kas tad jums ko baidīties? Jūs taču nestāvat dienestā.
Dobčinskis. Ja, redziet, kad tāds augstmanis runā, tūliņ sajuti bailes.
Anna A n d r e j e v n a. Nu jā … tie tomēr tikai nieki vien. Sakiet, kāds viņš izskatās, ko? vecs vai jauns?
Dobčinskis. Jauns, pavisam jauns cilvēks, tā ap divdesmit trīs gadi, bet runā kā. nezinkāds vecais. «Kā jums patīkas,» viņš saka, «varu braukt ij tur, ij citur …» (vēcinās ar rokām) . Viņam tas iznāk tik vareni. «Es,» viņš saka, «mīlu ij uzrakstīt, ij palasīt; tikai tas,» viņš saka, «traucē, ka istaba mazliet par tumšu.»
Anna Andrejevna. Bet kāds viņš pats: brūnēts vai blonds?
Dobčinskis. Nē, vairāk tā vidū starp abiem, un acis tādas ņipras kā pelei, jāsamulst, kad paskatās.
Anna Andrejevna. Jā — ko šis man raksta tajā zīmītē? (Lasa.) «Steidzos tev, sirsniņ, paziņot, ka mans stāvoklis bij pavisam bēdīgs; bet, paļaudamies uz dieva žēlastību par diviem skābētiem gurķiem atsevišķi un pusporciju kavijara rublis divdesmit piecas kapeikas…» (Apstājas.) Es neko nesaprotu; kas tie par skābētiem gurķiem un kavijaru?
Dobčinskis. A, Antons Antonovičs steigā uzrakstīja uz kaut kāda papīra gabaliņa: tur laikam bij kāds rēķins.
Anna Andrejevna. Ā, tiešām gan. (Turpina lāsīt.) «Bet, paļaudamies uz dieva žēlastību, ceru, ka galu galā viss būs labi. Sagatavo žigli ievērojamam viesim to istabu, kas izlipināta ar dzeltenām tapetēm: par pusdienām sevišķi nerūpējies, tāpēc ka mēs iekodīsim patversmē pie Artemija Fiļipoviča, bet vīna pagādā papilnam: paziņo tirgotājam Abduļinam, lai sūta to vislabāko; ja ne, es pats izmaisīšu visu viņa pagrabu. Tavu rociņu, sirsniņ, skūpstīdams, palieku tavs: Antons Skvozņiks-Dmuchanovskis…» Ak dievs! Bet tad taču vajag ātrāk! Ei, kas tur ir? Miška!
Dobčinskis (skrien pie durvīm un kliedz). Miška, Miška! Miška! (Miška ienāk.)
Anna Andrejevna. Klausies: aizskrien pie tirgotāja Abdu-ļina … pagaidi, es tev iedošu zīmīti līdzi (sēžas pie galda, raksta zirnīti, pie tam runā): nodod šo zīmīti kučierim Sidoram, lai viņš ar to skrien pie tirgotāja Abduļina un atnes vīnu. Un pats tūliņ ej, labi krietni uzpos *to'istabu viesim. Tur vajag ienest gultu, mazgājamo galdiņu un visu, kā klājas.
Dobčinskis. Nu, Anna Andrejevna, es tagad žigli skriešu paskatīties, kā viņš tur revidē.
Anna Andrejevna. Ejiet vien, ejiet! Es jūs neturu.
TREŠAIS SKATS
Anna Andrejevna un Marija Antonovna.
Anna Andrejevna. Nu, Mašeņka, tagad mums jārūpējas par tualeti. Tas no galvaspilsētas švītiem. Lai dievs pasarg, kad tik nezobotos vien par ko. Tu vislabāk velc gaišzilo kleitu ar sīkajiem kruzuļiem.
Marija Antonovna. Fui, māmiņ, gaišzilo! Tā man pavisam nepatīk, ij Ļapkin-Tjapkinietei ir gaišzila, ij Zemļaņikas meitai gaišzila. Nē, es labāk vilkšu puķoto.
Anna Andrejevna. Puķoto! … Tiešām — tu runā tikai, lai būtu otrādi. Bet puķotā tev stāvēs gan labāk, tāpēc ka es gribu vilkt dzelteno; man dzeltens ļoti patīk.
Marija Antonovna. Ak māmiņ, jums dzeltens nekā nestāv!
Anna Andrejevna. Man dzeltens nestāv?
Marija Antonovna. Nestāv; dariet, ko zināt, bet nestāv! tur vajag, lai acis būtu pavisam tumšas.
Anna Andrejevna. Tas tik ir jauki! un man acis nav tumšas — pavisam tumšas? Kam runā niekus! Kā tad nav tumšas, kad, kārtis liekot, man vienmēr iznāk uz krusta dāmu?
Marija Antonovna. Ak māmiņ! jūs tak vairāk esat sirds dāma!
Anna Andrejevna. Nieki, skaidrie nieki! Es nekad neesmu bijusi sirds dāma. (Steigšus abas aiziet ar Mariju Antonovnu un runā aiz kulisēm.) Kas viņai piepeši neienāk prātā! Sirds dāma! Ni šā, ni tā!
(Pēc viņu aiziešanas paveras otras durvis un Miška slauka pa tām mēslus. Pa citām durvīm ienāk Osips ar ceļasomu uz galvas.)
CETURTAIS SKATS
Miška un Osips.
O s i p s. Kur te lai iet?
Miška. Šurp, onkulīt, šurp!
O s i p s. Pagaidi, papriekš drusku atpūtīšos. Ak tu sūrā, grūtā dzīve! Ar tukšu vēderu katra nasta liekas smaga.
Miška. Bet sakiet, onkulīt, vai ģenerālis drīz būs klāt?
O s i p s. Kāds ģenerālis?
Miška. Nu, jūsu kungs.
O s i p s. Kungs? kas tad šis par ģenerāli?
Miška. Ak tad nav vis ģenerālis?
O s i p s. Ģenerālis gan, tikai no citas puses.
Miška. Vai tad lielāks vai mazāks par īstu ģenerāli?
O s i p s. Lielāks.
Miška. Vai tu redz! tāpēc te pie mums visu sagriež apkārt.
O s i p s. Klausies, draugs; tu, kā redzu, esi veikls puisis; paraugi man ko neko ēst.
Miška. Jā, bet priekš jums, onkulīt, nekas vēl nav gatavs. Vienkāršu ēdienu jūs negribēsiet ēst, bet, kad jūsu kungs sēdīsies pie gaida, jums pasniegs to pašu, ko viņam.
O s i p s. Nu, bet kas jums ir no tā vienkāršā?
Miška. Kāposti ir, biezputra un pīrāgi.
O s i p s. Nu dod šurp tos kāpostus, biezputru un pīrāgus! Neko nekait, ēdīsim visu. Nu, ienesīsim to somu! Ko vai tur ir otra izeja?
Miška. Ir. (Abi ienes ceļasomu blakus istabā.)
PIEKTAIS SKATS
Policisti atver divpušu durvis. Ienāk C h ļ e s t a k o v s; aiz viņa pilsētas priekšnieks, tad patversmju pārzinis, skolu pārraugs, Dobčinskis un Bobčinskis, pēdējais ar plākstera plankumu uz deguna. Pilsētas priekšnieks parāda policistiem papīra gabaliņu uz grīdas — tie skrien, steigā viens otru grūstīdami, paceļ papīru.
Chļestakovs. Krietnas iestādes. Man patīk, ka pie jums iebraucējiem izrāda visu, kas pilsētā. Citās pilsētās man nekas netika rādīts.
Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos aizrādīt, ka citās pilsētās pilsētu priekšnieki un ierēdņi vairāk rūpējas par savu labumu, bet pie mums, var teikt, nav citas domāšanas kā tikai ar čaklību un modrību izpelnīties priekšniecības ievērību.