Chļestakovs. Brokastis bij ļoti labas; es gandrīz vai pārēdos. Ko, vai jums katru dienu tādas?
Pilsētas priekšnieks. Tikai šodien, tādam patīkamam viesim par godu,
Chļestakovs. Es mīlu krietni paēst. Tādēļ vien tak dzīvojam pasaulē, lai baudītu, kas baudāms. Kas tā bij par zivi?
Artemijs Filipovičs (pieskriedams). Laberdans (*Svaigi sālīta menca) .
Chļestakovs. Ļoti garšīgs. Kur mēs tur brokastojām? Slimnīcā, vai?
Artemijs Filipovičs. Jā gan, patversmē.
Chļestakovs. Atminos, atminos, tur gultas vis bij. Nu, un slimie izveseļojušies? tur viņu, šķiet, nebij visai daudz.
Artemijs Filipovičs. Cilvēku desmit atlicis, ne vairāk; pārējie visi izveseļojušies. Tas mums tā ierīkots, kārtība tāda. Jums tas varbūt liksies pat neticami, bet no tā laika, kā esmu uzņēmies priekšniecību, visi kā mušas izveseļojušies. Slimais pat lāgā nepagūst ienākt slimnīcā, kad jau vesels; un tas ne tik daudz no zālēm, cik no godīgas rūpības un kārtības.
Pilsētas priekšnieks. Šā vai tā, iedrošinos jums ziņot, cik grūts pilsētas priekšnieka uzdevums! Cik nav rūpju ar to vienu pašu tīrību, izlabojumiem, izlāpījumiem… vārdu sakot, pašam gudrākajam cilvēkam padoma aptrūktu, bet, paldies dievam, viss iet kārtīgi. Cits pilsētas priekšnieks, zināms, lūkotos arī pats uz savu peļņu, bet es, ticat vai nē, pat, gulēt iedams, vēl domāju: «Ak tu mans kungs un dievs, kaut nu tik varētu tā ierīkot, ka priekšniecība ievērotu manu centību un būtu apmierināta?!» Vai nu piešķir man kādu balvu vai nē, tas, zināms, viņas ziņā, bet man vismaz sirds būs mierīga. Kad tik pilsētā visur kārtība, ielas noslaucītas, cietumnieki tiek labi turēti, piedzērušos maz … ko tad man vēl vairāk? Nudie', ij atzinību nekādu negribu. Tas, zināms, vilinoši, bet pret labiem darbiem viss tikai pīšļi un blēņas.
Artemijs Filipovičs (sāņus). Ek, nolāpīts, kā iztēlo! Bet tad ir ar mute!
Chļestakovs. Taisnība. Atzīstos, es pats arī mīlu reizēm tā paprātot: dažreiz prozā, bet citreiz ij pantiņi iznāk.
Bobčinskis (Dobčinskim). Taisnība, tas viss taisnība. Pēter Ivanovič! Kas par izteikšanu… tūliņ var redzēt, ka zinības mācījies.
Chļestakovs. Sakiet, lūdzami, vai jums te nav kādas nekādas izpriecas, biedrības, vai, kur, par piemēru, varētu kārtis paspēlēt.
Pilsētas priekšnieks (sāņus). Ehe, sitos putnus tik viegli neķer! (Skani.) Dievs pasarg! mēs ij dzirdējuši neesam par tādām biedrībām. Es kārtis savā rokā vēl neesmu ņēmis; pat nezinu, kā ar tām kārtīm spēlē. Paskatīties uz viņām nekad nevaru, un, ja gadās kur redzēt kaut kādu kārava ķēniņu vai ko citu, tad man kļūst tik pretīgi, ka vienkārši jānospļaujas. Reiz, man ar bērniem spēlējoties, nezkā tur gadījās uztaisīt namiņu no kārtīm, pēc tam, nolādētās, visu nakti sapnī rādījās! Lai dievs ar viņām! Kas nu ies ar tām tik dārgu laiku tērēt.
Luka Lukičs (sāņus). Bet man, nelietis, vēl vakar novinnēja simts rubļu.
Pilsētas priekšnieks. Es labāk savu laiku ziedoju valsts labā.
Chļestakovs. Nu tas, jāsaka, gluži tā nav … Viss atkarājas no tā, no kādas puses kurais skatās uz šo lietu. Ja, par piemēru, tu pasē, kad visiem trim vajag trumpēt.. . tad nu, zināms .. . Nē, nesakiet vis, citreiz ļoti vilinoši saspēlēt.
SESTAIS SKATS
Tie paši, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.
Pilsētas priekšnieks. Iedrošinos stādīt priekšā ģimeni: mana sieva un meita.
Chļestakovs (klanīdamies). Cik es laimīgs, kundze, ka man savā ziņā prieks jūs redzēt.
Anna Andrejevna. Mums vēl patīkamāk redzēt tādu augstu personu.
Chļestakovs (dižodamies). Bet atļaujiet, kundze, pavisam otrādi: man vēl patīkamāk.
Anna A n d r e j e v n a. Nu kā nu tā! Jūs to sakāt tikai tā, komplimenta dēļ. Pazemīgi lūdzu, sēstieties.
Chļestakovs. Jūsu tuvumā stāvēt ir jau laime; tomēr, ja nu jūs katrā ziņā gribat, es apsēdīšos. Cik es esmu laimīgs, ka beidzot sēžu jums blakus!
Anna Andrejevna. Atvainojiet, ka es nedrīkstu ticēt, ka jūs to uz mani… Es domāju, jums pēc dzīves galvaspilsētā ceļošana likās visai nepatīkama.
Chļestakovs. Ārkārtīgi nepatīkama. Paradis dzīvot, comprenezvous , spožā sabiedrībā, piepeši atrodies ceļā: netīri traktieri, neizglītības tumsa … Atzīstos, ja netrāpījies šāds gadījums, kas man … (lūkojas uz Annu Andrejevnu) tā atlīdzina par visu . .
Anna A n d r e j e v n a. Nē, patiešām, cik jums gan vajag būt nepatīkami.
Chļestakovs. Tomēr, kundze, šajā acumirklī man ļoti patīkami.
Anna Andrejevna. Ak ko nu! Jūs man parādāt par daudz goda. Es to nepelnu.
Chļestakovs. Kādēļ nepelnāt? Jūs, kundze, pelnāt gan.
Anna Andrejevna. Es dzīvoju uz laukiem.
Chļestakovs. Nu jā, bet tomēr ari laukiem ir savi uzkalniņi, strautiņi. . . zināms, kas to nu gribēs salīdzināt ar Pēterburgu! Pēterburga! tiešām, kas tur par dzīvi! Jūs varbūt domājat, ka es tur esmu tikai tāds pārrakstītājs; nē, pats nodaļas priekšnieks man draugos. Šitā uzsit uz pleca: «Atnāc, brālīt, pusdienās.» Es tikai uz pāra minūtēm noeju departamentā un tad arī tikai, lai pasacītu: tu dari to un tu atkal to. Pārrakstīšanas ierēdnis tur, tāds spalvas grauzējs, tas ar to savu spalvu tikai — trr … trr . . . laiž vaļā. Pat par kolēģiju asesoru gribēja mani celt, bet es domāju, kam to? Sargs pa kāpnēm man skrien ar suku pakaļ. «Atļaujiet,» saka, «Ivan Aleksandrovič, es jums zābakus nospodrināšu.» (Pilsētas priekšniekam.) Ko jūs, kungi, stāvat? Lūdzu, sēstieties!
Pilsētas p r i e k š n i e k s. Čina tāda, ka vēl var pastāvēt kājās. (Reizē)
Artemijs Filipovičs. Mēs tāpat pastāvēsim. (Reizē)