Dobčinskis. Es domāju, būs tepat vai ģenerālis.
Bobčinskis. Nu, es domāju, ģenerālis viņam ij līdz papēžiem nesniegs; bet, ja arī ģenerālis, tad katrā ziņā pats ģeneralisimuss. Dzirdējāt: kā viņš valsts padomi samiedzis? Iesim pastāstīsim drīzāk Amosam Fedorovičam un Korobkinam. Ardievu, Anna Andrejevna!
Dobčinskis. Ardievu, mīļā! (Abi prom.)
Artemijs Filipovičs (Lūkam Lukičam). Bailes vien māc, bet pats īsti nezini, par ko. Mums pat mundieru nav mugurā. Kas tad būs, kad izgulēsies un ziņojumu uz Pēterburgu prom? (Grūtās domās līdz ar skolu pārraugu aiziet, pateikdams:) Ardievu, kundze!
ASTOTAIS SKATS
Anna Andrejevna un Marija Antonovna.
Anna Andrejevna. Ak, cik patīkams!
Marija Antonovna. Ak, cik mīļš!
Anna Andrejevna. Un kas par smalku uzvešanos! tūliņ redzams galvaspilsētas kavalieris. Stāja un viss … Ak, cik labi! Es pārlieku mīlu šitādus jaunus cilvēkus! Es esmu gluži kā apmāta. Es viņam gan ļoti patīku: es ievēroju — viņš uz mani vien skatījās.
Marija Antonovna. Ak, māmiņ, viņš taču uz mani skatījās!
Anna Andrejevna. Lūdzu, nebāzies tu ar saviem niekiem! Tie te pavisam nevietā.
Marija Antonovna. Nē, bet par tiesu, māmiņ!
Anna Andrejevna. Še tev nu! Dievs pasarg, kā tad nu bez strīdiem! neparko nevar! Kur tad viņš skatījās uz tevi? Un kādēļ viņš lai skatītos uz tevi?
Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, visu laiku skatījās. Kā sāka runāt par literatūru, tā paskatījās uz mani, un vēlāk, kad stāstīja, kā ar sūtņiem vistu spēlējis, tad atkal paskatījās uz mani.
Anna Andrejevna. Nu jā, var jau būt, kādu vienu reizi, bet ari tad tikai tā. Sak: «nu, kas tur liels, paskatīšos uz viņu ar!»
devītais skats
Tās pašas un pilsētas priekšnieks.
Pilsētas priekšnieks (uz pirkstu galiem ienāk). S … š …
Anna Andrejevna. Kas ir?
Pilsētas priekšnieks. Labāk nebūtu piedzirdījis. Nu ko, ja arī kaut tik puse taisnības no tā, ko viņš sacīja. (Nogrimst domās). Jā, kā nu nebūs taisnība? Iereibis cilvēks visu izstāsta: kas uz sirds, tas uz mēles. Saprotams, drusku piemeloja klāt; bet bez piemelošanas neiznāk nekāda runa. Ar ministriem kārtis spēlē, uz ķeizara pili brauc… tiešām, jo vairāk domā, jo … velns viņu zin, nemaz saprast, kas viss jaucas pa galvu: tā, it kā tu stāvētu augsta torņa galā vai ari tevi nupat taisītos pakārt.
Anna Andrejevna. Man nu gan nepavisam nebij bail; es vienkārši redzēju viņā izglītotu, smalku labāko šķiru cilvēku; gar viņa činām man nav nekādas daļas.
Pilsētas priekšnieks. Nu, ko jūs — sievietes! ar to pašu vienu vārdu jau pietiek! Jums viss tikai nieki. Ne aiz šā, ne aiz tā izgrūž vārdu nevietā; jūs nopērs un vairāk neko, bet vīru — ir neredzēsiet vairs. Tu, mana mīļā, izturējies ar viņu tik brīvi kā ar kaut kādu Dobčinski.
Anna Andrejevna. Dodu jums padomu par tām lietām nerūpēties. Mēs kaut ko tādu zinām… (Skatās meitā.)
Pilsētas priekšnieks. Nu, ko tur ar jums runāt! … Tad nu gan nestunda! Vēl vienmēr nevaru atjēgties no bailēm. (Atver durvis un sauc.) Miška, pasauc Svistunovu un Deržimordu; viņi būs tepat netālu kaut kur aiz vārtiem. (Pēc neilgas klusēšanas.) Tagad pasaulē viss tik dīvaini iekārtojies: kad tad būtu arī no auguma ko redzēt, bet tā — sīciņš, tieviņš, kā lai zina, kas viņš tāds ir? Kara mundierī vēl cik necik izskatīsies, bet, kā uzvilks fraciņu — nu, tīri kā muša apcirptiem spārniem. Bet pirmiņ traktierī ilgi turējās, tēloja tādas alegorijas un niķus, ka savu laiku nebūtu izdibinājis. Bet beidzot tomēr pieveicu. Jā, un vēl izpļāpāja vairāk, nekā vajag. Redzams, ka vēl jauns cilvēks.
DESMITAIS SKATS
Tie paši un Osips (visi, ar pirkstiem mādami, skrien Osipam pretī).
Anna Andrejevna. Nāc šurp, mīļais!
Pilsētas priekšnieks. Sš… ko? ko? guļ?
Osips. Vēl ne, drusku staipās.
Anna Andrejevna. Klausies, kā tevi sauc?
Osips. Osips, kundze.
Pilsētas priekšnieks (sievai un meitai). Palieciet jūs mierā! (Osipam.) Nu, draugs, vai tevi labi paēdināja?
Osips. Pabaroja, pazemīgi pateicos; labi pabaroja.
Anna Andrejevna. Nu, bet saki: pie tava kunga laikam daudz kņazu un grafu brauc viesos?
Osips (sāņus). Ko lai saku? Ja jau tagad labi paēdināja, tad vēlāk ēdinās vēl labāk. (Skani.) Jā, gadās arī grafi.
Marija Antonovna. Osip, brālīt! Kāds glītiņš tavs kungs!
Anna Andrejevna. Bet saki, lūdzams, Osip, kā viņš …
Pilsētas priekšnieks. Lūdzamas, mitējieties taču! Jūs ar savu tukšo pļāpāšanu mani tikai traucējat. Nu ko, draugs? …
Anna Andrejevna. Bet kāda čina tavam kungam?
Osips. Čina … nu, vispārīgi tāda.
Pilsētas priekšnieks. Ak mans dievs, jūs arvien ar savu muļķīgo taujāšanu! nevienu lietišķu vārdu neļaujat parunāt. Nu ko, draugs, kā tavs kungs? . . . bargs? Mīl tā sadrebināt, vai ne?
Osips. Jā, kārtību viņš mīl. Viņš tev lūko, lai viss būtu, kā piederas.
Pilsētas priekšnieks. Man ļoti patīk tava seja. Tev, draugs, jābūt krietnam cilvēkam. Nu kā …
Anna Andrejevna. Klausies, Osip, kā tavs kungs tur — mundierī iet, vai? …
Pilsētas priekšnieks. Rimstieties tak, tarkšķēs tādas. Te ir kas svarīgāks: lieta grozās ap cilvēka dzīvību… (Osipam.) Nu ko, draugs, tu man tiešām ļoti patīc. Ceļā, kā zini, nekait dažu glāzīti tējas iedzert, — tagad tāds vēss laiks, — tad še tev pāris rubļu dzeramnaudas.,
Osips (naudu saņemdams). Pazemīgi pateicos, kungs! Lai dieviņš jums dod veselību! Nabaga cilvēkam palīdzējāt.
Pilsētas priekšnieks. Labi, labi, man pašam ari prieks. Nu ko, draugs …
Anna Andrejevna. Klausies, Osip, bet kādas acis tavam kungam vairāk patīk?
Marija Antonovna. Osip, brālīt! Kāds smuks deguntiņš tavam kungam!
Pilsētas priekšnieks. Pagaidiet, tak, lai es!… (Osipam.) Nu ko, draugs, saki, lūdzams: uz ko tavs kungs visvairāk griež vērību, tas ir, kas viņam ceļā visvairāk patīk?