Osips. Patīk viņam … tas, kā nu kuro reizi gadās. Visvairāk viņam patīk laba uzņemšana, ēdiens lai būtu labs.
Pilsētas priekšnieks. Labs?
Osips. Jā, labs. Tāpat par mani, lai arī esmu dzimtcilvēks, bet lūko tāpat, lai arī man būtu labi. Nudie'! Gadās, esam kaut kur bijuši. «Nu, Osip, vai tevi krietni pamieloja?» — «Slikti, jūsu labdzimtība!» — «Ech Osip,» viņš saka, «tas ir slikts saimnieks. Tu,» viņš saka, «atgādini man, kad nobrauksim mājās.» — «Nu,» es domāju (atmet ar roku), «dievs ar viņu! esmu vienkāršs cilvēks.»
Pilsētas priekšnieks. Labi, labi, tu runā prātīgi. To es tev iedevu tējai, še bez tam vēl barankām.
Osips. Pazemīgi pateicos, jūsu labdzimtība! (Iebāž naudu kabatā.) Tad iemetīšu ar uz jūsu veselību.
Anna Andrejevna. Ienāc, Osip, pie manis, arī dabūsi.
Marija Antonovna. Osip, brālīt, nobučo savu kungu! (No otras istabas dzirdams Chļestakova klepus.)
Pilsētas priekšnieks. Sš! (Paceļas pirkstgalos, visu turpmāko runā pusbalsī.) Lai dievs jūs sarga trokšņot! Ejiet jel! Ko jūs te …
Anna Andrejevna. Iesim, Mašeņka! Es tev pateikšu, ko pie viesa tādu pamanīju, to tikai divatā var pateikt.
Pilsētas priekšnieks. Nu, tur tad tik būs ko dzirdēt! Man šķiet, ej tikai paklausies — pēc ausis bāzīsi ciet. (Pret Osipu griezdamies.) Nu, draugs …
VIENPADSMITAIS SKATS
Tie paši, Deržimorda un Svistunovs.
Pilsētas priekšnieks. Sš! Ek lāči tādi, dauzās zābakiem! Brikšķ, it kā kāds četri birkavi gāztu no ratiem laukā! Kur velna jūs dauzāties?
Deržimorda. Pēc jūsu pavēles …
Pilsētas priekšnieks. Sš! (Aiztur viņam muti.) Ek, ķērc kā vārna! (Mēda.) Pēcjūsu pavēles! Mauro kā no kubula. (Osipam.) Nu, draugs, tu ej, paraugi visu, kas tavam kungam vajadzīgs. Prasi visu, kas vien tikai mājā dabūjams. (Ostps prom.) Un jūs stāvēsiet uz lieveņa! Un ne no vietas! Un nevienu svešu nelaist iekšā, it īpaši tirgoņus! Ja kaut tikai vienu pašu no tiem ielaidīsiet, tad… Ko tikai pamanāt, ka kāds nāk ar sūdzību, un lai arī ne ar sūdzību, b#t izskatās pēc tāda cilvēka, kas grib iesniegt sūdzību par mani, — aiz apkakles! Un šitā — krietni! (Rāda ar kāju, kā.) Dzirdat? Sš … Sš… (Uz pirkstu galiem aiziet policistiem pakaļ.)
Priekškars.
CETURTAIS CĒLIENS
Tā pati istaba pilsētas priekšnieka nama.
PIRMAIS SKATS
Uzmanīgi, gandrīz pirkstgalos, ienāk: Amoss Fjodorovičs, Artemijs Filipovičs, pastmeistars, Luka Lukičs, Dobčinskis un Bobčinskis, visi parādes mundieros. Visas sarunas norit pusbalsī.
Amoss Fjodorovičs (stāda visus lokā). Kungi, dieva dēļ, stājieties ātrāk lokā un ieturiet kārtību! Ar viņu nav joki: uz ķeizara pili brauc, valsts padomi bramē! Stāvat tā kā zaldāti, taisni kā zaldāti! Jūs, Pēter Ivanovič, pateciet no šīs puses, bet jūs Pēter Ivanovič, stājieties, lūk, tur. (Abi Pēteri Ivanoviči uz pirkstu galiem aiztek.)
Artemijs Filipovičs. Kā gribat, Amos Fjodorovič, bet mums tomēr vajadzētu kaut ko uzsākt.
Amoss Fjodorovičs. Bet ko tad īsti?-
Artemijs Filipovičs. Nu, vai tad nu nezināms, ko?
Amoss Fjodorovičs. Iesmērēt?
Artemijs Filipovičs. Nu jā, kauc arī iesmērēt.
Amoss Fjodorovičs. Bailīga lieta, velns lai parauj! sāks vēl bļaut: valdības vīrs. Varbūt labāk dāvanas veidā no muižniecības priekš kāda pieminekļa?
Pastmeistars. Vai: «sak, pa pastu pienākusi nauda, nezinkam piederīga.»
Artemijs Filipovičs. Pielūkojiet tik, ka viņš jūs pa pastu neaizsūta kaut kur tālāk. Klausieties: labi ierīkotā valstī šitādas lietas tā netiek darītas. Kam mūsu te vesels eskadrons? Pa vienam vajag stādīties priekšā un tad zem četrām acīm arī to… kas nu tur vajadzīgs, — lai pat auss nedzirdētu! Lūk, tā dara labi ierīkotā sabiedrībā. Jūs, Amos Fjodorovič, iesāciet pirmais.
Amoss Fjodorovičs. Labāk jau jūs paši: jūsu pārvaldītā iestādē augstais viesis uzkoda.
Artemijs Filipovičs. Tad drīzāk Luka Lukičs kā jaunās paaudzes apgaismotājs.
Luka Lukičs. Es, kungi, nevaru, nevaru! Atzīstos, esmu tā audzināts, ka, ja mani uzrunā cilvēks, lai tikai vienu činu augstāks, man vienkārši visa dūša zābakos un mēle brien kā pa dubļiem. Nē, kungi, mani atlaidiet, patiešām atlaidiet.
Artemijs Filipovičs. Jā, Amos Fjodorovič, jums vien jāiet. Un katrs vārds jums kā pašam Ciceronam lido no mēles.
Amoss Fjodorovičs. Ko jūs! Ko jūs runājat: Cicerons! Palūk, ko izdomājuši! Ja arī kādreiz drusku aizraujos, runādams par māju suni vai zaķu dzinēju …
Visi (viņam uzmākdamies.) Nē, jūs ne tikai par suņiem, bet arī par Bābeles torni… Nē, Amos Fjodorovič, nepametiet mūs, esiet mūsu tēvs! … Nē, Amos Fjodorovič!
Amoss Fjodorovičs. Lieciet mieru, kungi! (Sājā acumirkli Chļestakova istabā tiek dzirdami soļi un klepošana. Visi aizgūtnēm steidzas uz durvīm, mēģina tikt laukā un grūsta cits citu. Pusbalsī atskan kliedzieni.)
Bobčinska balss. Ai! Pēter Ivanovič, neminiet uz kājas!
Zemļaņikas balss. Palaidiet, kungi, nespiediet tak pavisam nost! (Vēl Izceļas vairāki saucieni: ai! ai! beidzot visi izspraucas laukā un istaba patiek tukša.)
OTRAIS SKATS
Chļestakovs (viens, sagulētām acīm iznāk no savas istabas). Liekas, esmu krietni nokrācies. Diez no kurienes savākuši tādus matračus un pēļus? pat nosvīdis esmu. Šķiet, vakar pie brokastīm viņi gan laikam man ko bij piegrūdusi! vēl tagad galvā dauzās vien. Še, kā redzams, var patīkami pavadīt laiku. Es mīlu viesmīlību, un, atzīstos, man labāk patīk, kad uzņem tā no skaidras sirds, ne aiz kaut kādiem aprēķiniem. Un pilsētas priekšnieka meita nemaz nav smādējama, jā, arī māmiņa tāda, ka vēl varētu .. . Nē, es nezinu, bet tāda dzīve man tiešām patīk.
TREŠAIS SKATS
Chļestakovs un tiesnesis.
Amoss Fjodorovičs (ienāk, apstājas, pie sevis). Ak kungs, ak, kungs! izglāb mani žēlīgi; ceļi ļimst vien. (Skani, izstiepies, ar roku zobenu pieturēdams.) Man ir tas gods stādīties priekšā: šejienes apriņķa tiesnesis, kolēģiju asesors Ļapkins-Tjapkins.