Chļestakovs. Lūdzu, sēstieties. Tātad jūs še esat tiesnesis.
Amoss Fjodorovičs. 816-tā gadā pēc muižniecības gribas tiku izvēlēts uz trim gadiem n tā kalpoju līdz pat šim.
Chļestakovs. Nu, bet vai ienesīgs tas tiesneša amats?
Amoss Fjodorovičs. Pa šiem trim gadiem esmu izpelnījies priekšniecības atzinību un ceturtās šķiras Vladimiru. (Sāņus.) Bet nauda man saujā, un sauja kā vienās ugunīs.
Chļestakovs. Man arī patīk Vladimirs. Trešās šķiras Anna jau vairs nav tas.
Amoss Fjodorovičs (mazliet izstiepdams uz priekšu dūrē savilktu roku. Sāņus). Ak kungs! pats neatjēdzu, kur sēžu. Taisni kā karstas, ogles apakšā.
Chļestakovs. Kas jums tur rokā?
Amoss Fjodorovičs (galīgi apmulsis izmet naudu uz grīdas). N-nekas…
C.h ļestakovs. Kā nekas? Es redzu, jums nauda izkrita.
Amoss Fjodorovičs (visā augumā trīsēdams). N-nē, nē! (Sāņus.) Ak kungs! Nu es nāku zem tiesas! arī rateļi klāt, ko aizvest mani!
Chļestakovs (paceldams). Jā, tā ir nauda.
Amoss Fjodorovičs (sāņus). Nu ir pagalam — esmu beigts! beigts!
Chļestakovs. Vai zināt ko? aizdodiet man šito.
Amoss Fjodorovičs (steigšus). Kā tad, kā tad … ar lielāko patikšanu! (Sāņus.) Nu tik drošāk! Nu tik drošāk! Palīdzi, svētā dievmāte.
Chļestakovs. Redziet, man ceļā visa nauda izgājusi: šis un tas . .. Muižā pārbraucis, es jums tūliņ atsūtīšu.
Amoss Fjodorovičs. Bet, lūdzami, kam nu to! man jau tā gods … Zināms, ar saviem vājiem spēkiem, ar uzticību un padevību priekšniecībai… centīšos iegūt… (Paceļas no krēsla. Izstiepies, rokas gar sāniem.) Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni. Nekādas pavēles nebūs?
Chļestakovs. Kādas pavēles?
Amoss Fjodorovičs. Es domāju tā, vai nedosiet kādas pavēles šejienes apriņķa tiesai?
Chļestakovs. Kādēļ? Man taču tagad neko nevajag no viņas; nē, it neko. Pazemīgi pateicos.
Amoss Fjodorovičs (klanās un Iet laukā; sāņus). Nu mednis rokā!
Chļestakovs (pēc tam kad tiesnesis izgājis). Tiesnesis ir krietns cilvēks!
CETURTAIS SKATS
Chļestakovs un pastmeistars (ienāk, taisni izstiepies, mundierī tērpies,
zobenu pieturēdams).
Pastmeistars. Man ir tas gods stādīties priekšā: pastmeistars, galma padomnieks Spekins.
Chļestakovs. A, ļoti priecājos! Es mīlu patīkamu sabiedrību. Sēstieties. Jūs taču pastāvīgi dzīvojat še?
Pastmeistars. Jā gan.
Chļestakovs. Man šī pilsētiņa patīk. Zināms, iedzīvotāju nav tik daudz — bet kas par to? Nav jau galvaspilsēta. Nu, vai nav taisnība: galvaspilsēta tā nav?
Pastmeistars. Pilnīga taisnība.
Chļestakovs. Tikai galvaspilsētā taču pilnīgi valda smalkais tonis, tur nav provinces zostēviņu. Kā jūs domājat, vai nav tā?
Pastmeistars. Taisni tā! (Sāņus.) Tomēr viņš nemaz nav lepns: par visu izprašņā.
Chļestakovs. Bet tomēr, sakiet paši, vai arī mazā pilsētiņā nevar laimīgi nodzīvot?
Pastmeistars. Taisni tā.
Chļestakovs. Pēc manām domām, kas tad vajadzīgs: tikai ka tevi ciena un patiesīgi mīl — vai nav taisnība?
Pastmeistars. Taisni tā.
Chļestakovs. Atzīstos, man prieks, ka jūs domājat tāpat kā es. Varbūt mani sauks par savādnieku, bet man nu reiz tāds raksturs. (Viņam acis lūkodamies, runā pie sevis.) Bet palūgšu arī sitam pastmeistaram aizdot. (Skaņi.) Kāds savāds atgadījums: ceļā esmu iztērējis beidzamo kapeiku. Vai nevarat aizdot man trīssimt rubļu?
Pastmeistars. Kāpēc ne? Ieskatu par lielāko laimi. Lūdzu, te būs. No visas sirds esmu gatavs pakalpot.
Chļestakovs. Ļoti pateicos. Atzīstos, man ne pagalam netīkas ceļā kaut ko pieciest. Vai ne?
Pastmeistars. Taisni tā. (Pieceļas, izstiepjas un pietur zobenu.) Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni… Vai nebūs kādi norādījumi attiecībā uz pasta pārvaldi?
Chļestakovs. Nē, nekādi.
(Pastmeistars klanās un aiziet.)
Chļestakovs (cigāru aizsmēķēdams). Man liekas, pastmeistars arī ir ļoti labs cilvēks; vismaz pakalpīgs. Tādi cilvēki man patīk.
PIEKTAIS SKATS
Chļestakovs un Luka Lukičs.
Luka Lukičs (kuru gandrīz grūšus iegrūž pa durvīm, aiz viņa gandrīz skaļi dzirdama baiss: «Ko baidies?»).
Luka Lukičs (trīsēdams viņš izstiepjas un pietur zobenu). Man ir tas gods stādīties priekšā: skolu pārraugs, titularpadomnieks Chlopovs.
Chļestakovs. Ā, lūdzu, lūdzu! Sēstieties, sēstieties! Vai nevēlaties cigāru? (Sniedz viņam cigāru.)
Luka Lukičs (pie sevis, nezinādams, ko darīt). Še tev! To nu es nekādā ziņā nesagaidīju. Ņemt vai neņemt?
Chļestakovs. Ņemiet, ņemiet; tas ir labs cigārs. Zināms, tāds jau nav kā Pēterburgā. Tur, draudziņ, tiku pīpējis cigārus par divdesmit-pieci rubļi simtā — es jums saku, izpīpējis aplaizies vien. — Te būs uguns, aizpīpējiet vien. (Pasniedz viņam sveci.)
Luka Lukičs (trīsēdams mēģina aizpīpēt).
Chļestakovs. To galu taču nē!
Luka Lukičs (nobīlī nomet cigāru, nospļaujas, atmet ar roku, pie sevis). Velns lai parauj visu! Nolādētā bailība! nu esmu pagalam…
Chļestakovs. Kā redzu, jūs neesat vis no pīpētājiem. Jāatzīstas, tā ir mana vājība. Gluži tāpat kā ar sieviešu dzimumu, neparko nevaru būt vienaldzīgs. Kā jūs? Kādas jums visvairāk patīk — brunetes vai blondas?
Luka Lukičs (vislielākā nesaprašanā, ko atbildēt).
Chļestakovs. Nē, sakiet vien droši: brunetes vai blondas?
Luka Lukičs. Neiedrošinos zināt.
Chļestakovs. Nē, nē bez kādām izrunām! Es katrā ziņā gribu zināt jūsu garšu.
Luka Lukičs. Iedrošinos ziņot.. . (Sāņus.) Nu, pats nezinu, ko runāju.
Chļestakovs. Aha! negribat teikt! Droši vien pats kādā brunetē mazliet ieķēries. Atzīstieties, esat ieķērusies?