Luka Lukičs (klusē).
Chļestakovs. Ahā! Nosarkāt! Redziet, redziet! Kādēļ jūs nerunājat?
Luka Lukičs. Esmu nobijies, jūsu lab … augst… eksel… (Sāņus.) Iegāza, nolādētā mēle, iegāza!
Chļestakovs. Nobijaties? Jā, manās acīs tiešām ir kaut kas, kas uzdzen bailes, vismaz to es zinu, ka neviena sieviete tās nevar izturēt, vai nav taisnība?
Luka Lukičs. Taisni tā.
Chļestakovs. Man tāds dīvains atgadījums: ceļā esmu iztērējis visu naudu. Vai jūs nevarat aizdot man trīssimt rubļu?
Luka Lukičs (pa kabatām grābstīdamies, pie sevis). Tā tik būtu ķeza, ja nebijis! Ir, ir! (Izvelk un drebēdams sniedz papīrnaudas gabalus.)
Chļestakovs. Pazemīgi pateicos.
Luka Lukičs. Neiedrošinos ilgāk traucēt ar savu klātbūtni.
Chļestakovs, Sveiki!
Luka Lukičs (gandrīz skriešus dodas taukā un runā sāņus). Nu paldies dievam! Varbūt uz skolu nenāks!
SESTAIS SKATS
Chļestakovs un Artemijs Filipovičs, taisni izstiepies, zobenu pieturēdams.
Artemijs. Filipovičs. Man ir tas gods stādīties priekšā: patversmju aizgādnis, galma padomnieks Zemļaņika. Chļestakovs. Sveiki, pazemīgi lūdzu sēsties.
Artemijs Filipovičs. Man bij tas gods jūs pavadīt un personīgi uzņemt manai aizgādībai uzticētā iestādē.
Chļestakovs. Ak jā! atminos. Jūs mani ļoti brangi pacienājāt ar brokastīm.
Artemijs Filipovičs. Pēc iespējas pūlos tēvijas dienestā.
Chļestakovs. Atzīstos, tā mana vājība — tīk man labi paēst. Sakiet, lūdzami, man liekas, vakar jūs bijāt tā kā drusku mazāks augumā, vai nav taisnība?
Artemijs Filipovičs. Var gan būt. (Pēc brīža klusēšanas.) Varu sacīt, ka es netaupu pūļu un dedzīgi izpildu savu dienestu. (Pievirzās tuvāk ar savu krēslu un runā pusbalsī.) Bet šejienes pastmeistars gan itin neko nedara: visas pasta lietas uz to beidzamo nolaistas — sūtījumi tiek tīšām aizturēti… lūdzu, izmeklējiet paši. Tiesnesis ar, tas pats, kas te nupat priekš manis bij, tikai zaķus dzenā, iestādes, telpās tur suņus, un uzvešanās, jāatzīstas jums — lai viņš arī mans radinieks un draugs, tomēr tēvzemes labā man tas jādara — uzvešanās viņam pavisam nepielaižama. Še ir kāds muižnieks Dobčinskis, ko jūs jau esat redzējuši, un, ko. tikai sitas Dobčinskis kaut kur aiziet no mājas, tā šis tūliņ tur un ciemojas pie viņa sievas — es esmu gatavs kaut pazvērēt… un paskatieties vien uz viņa bērniem: it neviens no tiem nelīdzinās Dobčinskim, bet visi, pat mazā meitenīte, kā izspļauts tiesnesis.
Chļestakovs. Sakiet jel! es to nekad nebūtu domājis.
Artemijs Filipovičs. Tāpat šejienes skolas pārraugs… Es nezinu, kā priekšniecība varēja viņam uzticēt tādu uzdevumu. Viņš ir sliktāks par jakobinieti un iepotē jaunajai paaudzei tik nevēlamus ieskatus, ka pat izteikt grūti. Vai varbūt pavēlēsiet, es-to visu izlikšu uz papīra?
Chļestakovs. Labi, kaut arī uz papīra. Man būs ļoti patīkami. Ziniet, es garlaicības brīžos mīlu palasīt kaut ko interesantu… Kā jūsu vārds? es vienmēr aizmirstu.
Artemijs Filipovičs. Zemļaņika.
Chļestakovs. Ak jā, Zemļaņika! Bet sakiet, lūdzami, vai jums pašam bērniņi ir?
Artemijs Filipovičs. Kā nē! pieci gabali; divi jau lieli.
Chļestakovs. Sakiet jel, lieli! Nu, kā viņi… kā viņi tā? …
Artemijs Filipovičs. Tas ir, jūs laikam gribat prasīt, kā viņus sauc?
Chļestakovs. Jā, jā, kā viņus sauc?
Artemijs Filipovičs. Nikolajs, Ivans, Elizabete, Marija un Perepetuja.
Chļestakovs. Tas ir labi.
Artemijs Filipovičs. Nedrīkstēdams ilgāk traucēt ar savu klātbūtni, atraut laiku, kas nodomāts svētiem pienākumiem… (Klanās un taisās Iet.)
Chļestakovs (pavadīdams). Nekas, nekas. Viss tas ir ļoti jocīgi, ko jūs sacījāt. Lūdzu, tāpat vien arī citu reizi… Man tas ļoti patīkami. (Atgriežas un, durvis atvēris sauc viņam pakaļ.) Ei jūs! kā jūs? Es vienmēr piemirstu, kā jūsu vārds un tēva vārds?
Artemijs Filipovičs. Artemijs Filipovičs.
Chļestakovs. Esiet tik laipni, Artemij Filipovič, man tāds savāds atgadījums: ceļā visu naudu esmu iztērējis. Vai nevarat aizdot man kādus četrsimt rubļus?
Artemijs Filipovičs, Varu.
Chļestakovs. Sakiet, cik brangi! Pazemīgi pateicos!
septītais skats
Chļestakovs, Bobčinskis un Dobčinskis.
Bobčinskis. Man ir tas gods stādīties priekšā: šīs pilsētas iedzīvotājs Pēteris Ivana dēls Bobčinskis.
Dobčinskis. Muižnieks Pēteris Ivana dēls Dobčinskis.
Chļestakovs. Ak, bet es jūs jau esmu redzējis. Jūs laikam toreiz pakritāt? Nu, ko jūsu deguns?
Bobčinskis. Paldies dievam! nemaz nerūpējieties: apkaltis, tagad jau pavisam apkaltis.
Chļestakovs. Labi, ka apkaltis. Man prieks… (Spēji un strupi.) Naudas jums nav?
Dobčinskis. Naudas? Kādas naudas?
Chļestakovs. Kāds tūkstotis rubļu, ko aizdot?
Bobčinskis. Tādas sumas nudie' nav. Bet vai jums nav, Pēter Ivanovič?
Dobčinskis. Klāt man nav, tāpēc ka mana nauda, ja jums patīkas zināt, noguldīta pilsētas bāriņu kasē.
Chļestakovs. Nu, ja tūkstoša nav, varbūt kāds simts.
Bobčinskis (pa kabatām meklēdams). Vai jums, Pēter Ivanovič, nav simts rubļu? Man tikai četrdesmit papīra naudā.
Dobčinskis (makā lūkodamies). Divdesmit pieci rubļi, vairāk nav.
Bobčinskis. Nu pameklējiet vien labāk, Pēter īvanovič! Es zinu, jums tur labajā pusē kabata pārplīsusi, un varbūt nauda pa plīsumu kaut kā aizkritusi.
Dobčinskis. Nē, nudie', arī plīsumā nav.
Chļestakovs. Nu, viena alga. Es jau arī tikai tā. Labi, lai būtu arī sešdesmit pieci rubļi… viss viens. (Saņem_ naudu.)
Dobčinskis. Iedrošinos jūs lūgt kādā ļoti vārīgā lietā.
Chļestakovs. Nu, kas par lietu?
Dobčinskis. Ļoti vārīgas dabas lieta: mans vecākais dēls, atļaujiet ziņot, bij man uzradies jau pirms kāzām.