Chļestakovs. Jā?
Dobčinskis. Tas ir, visi tā tikai runā, bet īstenībā viņš mums piedzima tikpat kā laulībā, un visu to es, kā pienākas, nokārtoju ar likumīgām laulības saitēm. Redziet, tad es nu gribētu, lai viņš tagad būtu pavisam, tas ir, mans likumīgais dēls un tāpat kā es sauktos par Dobčinski.
Chļestakovs. Labi, lai saucas, to jau var.
Dobčinskis. Nebūtu jūs nemaz apgrūtinājis, bet tās galvas žēl. Puika tāds… lielas cerības dod: visādas dziesmiņas skaita no galvas un, ja tik kur trāpa nazīti, izgriež mazus ratiņus tik veikli kā nezkāds meistars. Lūk, še, Pēteris Ivanovičs arī var sacīt.
Bobčinskis. Jā, puikam ir lielas dāvanas.
Chļestakovs. Labi, labi! Es par to parūpēšos, es parunāšu… es ceru, ka tas tiks izdarīts, jā, jā … (Pie Bobčinska griezdamies.) Vai jums arī ir kas, ko man sacīt?
Bobčinskis. Kā ne, man ir viens ļoti pazemīgs lūgums .
Chļestakovs. Nu kāds, par ko?
Bobčinskis. Vispadevīgi jūs lūdzu, kad nobrauksiet Pēterburgā, sakiet tur dažādiem augstmaņiem: senatoriem un admirāļiem, ka, sak, jūsu gaišība vai ekselence, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis. Tā tikai pasakiet: dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.
Chļestakovs. Ļoti labi.
Bobčinskis. Un, ja gadās jums satikt ķeizaru, tad sakiet arī ķeizaram, sak, jūsu ķeizariskā augstība, tādā un tādā pilsētā dzīvo Pēteris Ivanovičs Bobčinskis.
Chļestakovs. Ļoti labi.
Dobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klātbūtni.
Bobčinskis. Atvainojiet, ka jūs tā apgrūtinājām ar savu klātbūtni.
Chļestakovs. Nekas, nekas! Man bij ļoti patīkami. (Izvada viņus.)
ASTOTAIS SKATS
Chļestakovs (viens).
Chļestakovs. Še ir daudz ierēdņu. Man tomēr liekas, ka viņi mani tur par kādu valdības vīru. Laikam vakar būšu samuldējis. Bet tad tik ir muļķa galvas! Aizrakstīšu par visu Trjapičkinam Pēterburgā; viņš raksta avīzēm, lai tad sitos ar krietni paplucina. Ei Osip, atnes man tinti un papīru! (Osips pabāž galvu pa durvīm un saka: «tūliņ».) Bet, ja Trjapičkinam kas gadās pa zobam, lai piesargās; ja sāks rakstīt, miesīgu tēvu netaupīs, un naudu arī mīl. Bet tomēr šitie ierēdņi ir labi cilvēki; tā viņiem ir laba īpašība, ka aizdeva man naudu. Pārskaitīšu, cik tad īsti man ir naudas. Šie trīs simti no tiesneša; šie trīs no pastmeistara … seši simti, septiņi simti, astoņi simti. . . Kāds notaukots papīrs! Astoņi simti, deviņi simti… Oho! pāri tūkstotim… Nu, tagad, kaptein, nāc tagad man priekšā! Palūkosim, kurš kuro!
DEVĪTAIS SKATS
Chļestakovs un Osips ar tinti un papīru.
Chļestakovs. Nu, muļķi, vai redzi, kā mani še mielo un uzņem? (Sāk rakstīt.)
O s i p s. Jā, paldies dievam! Tikai vai zināt ko, Ivan Aleksandrovič?
Chļestakovs. (rakstīdams). Nu ko?
O s i p s. Brauciet prom no šejienes. Nudie', ir laiks!
Chļestakovs. (rakstīdams). Blēņas! Kādēļ?
O s i p s. Tāpat vien. Lai dievs ar viņiem visiem! Padzīvojām še divasdieniņas' — pietiek. Ko ar tiem tik daudz pīties? Nospļaujieties uz viņiem! ko var zināt: atbrauks vēl kāds cits … nudie', Ivan Aleksandrovič! Un zirgi še brangi — tā aizvizinātu!
Chļestakovs. (raksta). Nē, man gribas še vēl padzīvoties. Aizbrauks rītu.
O s i p s. Kāpēc ritu! Nudie', brauksim, Ivan Aleksandrovič! Lai nu ar jums še liels gods, bet tomēr, vai zināt, labāk aizbraukt ātrāk: jūs te katrā ziņā ieskata par ko citu … un tētiņš arī dusmosies, ka tik ilgi nokavējušies. Tiešām, tā slaveni aizlaistum! Lieliskus zirgus mums te dotu.
Chļestakovs (raksta). Nu labi. Papriekš tikai aiznes šo vēstuli, tad, manis dēļ, ar to reizi pagādā arī zirgus. Tikai pielūko, lai tie būtu labi! Kučieriem saki, ka došu pa rublim, lai izbrauc spoži kā feldjegeri un dziesmu dzied! … (Turpina rakstīt.) Varu iedomāties, kā Trjapičkins plīsīs no smiekliem …
O s i p s. Es, kungs, to vēstuli labāk aizsūtīšu ar šejienes kalpu, bet pats sakravāšu lietas, lai laiks nepaiet velti.
Chļestakovs.(raksta). Labi, atnes tikai sveci.
Osips (aiziet, runā aiz kulisēm). Ei, klausies, brāl! Aiznes vēstuli, uz pastu un saki pastmeistaram, lai paņem tāpat bez naudas, un saki, lai tūliņ sūta kungam pašu labāko trijjūgu, ātro; un par vedumu, saki, kungs nemaksās: saki, brauciens uz kroņa rēķina. Bet tā kā būtu žigli, citādi kungs skaišas, Pagaidi, vēstule vēl nav gatava.
Chļestakovs (turpina rakstīt). Interesanti zināt, kur viņš tagad dzīvo — Pasta vai Zirņu ielā? Viņš taču arī mīl pārcelties no viena dzīvokļa uz otru un nemaksāt. Uz labu laimi rakstīšu Pasta ielā. (Saloka un raksta adresi.)
Osips (Ienes sveci. Chļestakovs aizlipina vēstuli. Sājā acumirkli dzirdama Deržimordas balss: «Kur lien, bārzdaini? Sacīts, ka nevienu nav brīv laist»).
Chļestakovs (sniedz vēstuli Osipam). Še, aiznes.
Tirgoņu balsis. Pielaidiet, tētiņ! Jūs nevarat nelaist: darīšanās nākam.
Deržimordas balss. Prom, prom! Nepieņem, guļ! (Troksnis pieņemas.)
Chļestakovs. Kas tur ir, Osip? Paskaties, kas tas par troksni.
Osips (pa logu skatīdamies). Nezkādi tirgoņi grib nākt iekšā, bet policists nelaiž. Vēcina ar papīriem, laikam jūs grib redzēt.
Chļestakovs (pie loga piegājis). Kas jums ir, mīļie?
Tirgoņu balsis. Pie tavas žēlastības nākam. Lielskungs, pavēliet pieņemt lūgumu.
Chļestakovs. Laidiet viņus, laidiet, lai nāk! Osip, saki viņiem, lai nāk! (Osips aiziet.)
Chļestakovs (pa logu saņem lūgumrakstus, atloka un lasa). «Viņa augstlabdzimušai gaišībai finanču kungam no tirgotāja Abduļina . . .» Velns lai to saprot. Tādas činas arī nemaz nav!
DESMITAIS SKATS
Chļestakovs un tirgoņi ar kurvi vīna pudeļu un cukurgalvām.
Chļestakovs. Nu, ko jūs, mīļie?
Tirgoņi. Nākam apliecināt savu padevību jūsu žēlastībai.