Chļestakovs. Ko jums vajag?
Tirgoņi. Nepazudini, lielskungs! Pavisam bez iemesla tiekam spaidīti.
Chļestakovs. Kas jūs spaida?
Viens tirgonis. Tas pats šejienes pilsētas priekšnieks. Tāda pilsētas priekšnieka, lielskungs, nekad vēl nav bijis. Tādas netaisnības dara, ka aprakstīt nevar. Tā nomocījis mūs, ka taisni cilpa kaklā jāmauc. Nemaz nerīkojas ar prātu. Saķer aiz bārdas, kliedz: «Ak tu tatārs tāds!» Nudie'l Ja nu mēs vēl būtu kaut kā necienīgi izturējušies pret viņu, bet vienmēr tak kārtību izpildām: kas cienmātei un preilenei pienākas uzvalkiem — mēs pretī neesam. Bet nē, paskat, ar to viņam nepietiek! Ienāk veikalā, ņem visu, kas tikai pagadās priekšā. Ieraudzīs gabalu vadmalas: «Ei mīļais, tā laba vadmaliņa: atnes man to.» Nu ko darīsi, nes tik, bet baķi daudz netrūkst no piecdesmit aršinām.
Chļestakovs. Vai patiešām? Skat, kas viņš par blēdi!
Tirgotāji. Nudie'! Tāda pilsētas priekšnieka vēl nav bijis. Kā tikai viņu ieraugi, tā slēp nost visu, kas veikalā. Tas ir, neteiksim, ka kaut ko tādu smalku, beidzamo draņķi, ņem nost: plūmes tādas, ka septīto gadu jau mucā guļ, mans komijs tādas neēdīs, bet viņš arī no tām veselu sauju pagrābsies. Vārda diena viņam Antonos, tad nu, šķiet, esi sanesis visu, kas vien var noderēt; bet nē, dod viņam vēclass="underline" sak, ari Onufrijos tam vārda diena. Ko tu darīsi? Arī uz Onufrijiem nes atkal.
Chļestakovs. Bet tas jau tad ir gatavs razbainieks!
Tirgoņi. Kā tad, kā tad! Bet pamēģini pretī runāt, iekortelēs tavā mājā veselu pulku zaldātu. Un, ja ko — liek tikai aizslēgt durvis. «Es tevi,» viņš saka, «nelikšu,» viņš saka, «nelikšu ar miesas sodu sodīt vai arī spīdzināt, tas,» viņš saka, «likumā aizliegts, bet tu man, mīļais, paēdīsies siļķes!»
Chļestakovs. Ak kas par nelieti! Par tādām lietām var dabūt Sibiriju.
Tirgoņi. Kur nu jūsu žēlastība viņu aizdzīs, visur būs labi, kaut tikai tālāk prom no mums. Neapsmādē, tētiņ, mūsu sāl' ar maizi: pieņem no mums cukuriņu un kurvīti vīna.
Chļestakovs. Nē, to jūs nedomājiet; es pavisam it nekādus kukuļus neņemu. Ja jūs, piemēram, būtu piesolījuši man aizdot simtus trīs naudas, — nu, tad pavisam cita lieta: naudu aizņemties es varu.
Tirgoņi. Lūdzam, tētiņ mūsu! (Izvelk naudu.) Ko nu trīs simtus' Labāk jau ņem piecus, tikai palīdzi.
Chļestakovs. Lūdzu: tur es ne vārdu — aizņemties varu.
Tirgoņi (uz sudraba paplātes pasniedz viņam naudu). Lūdzam, ņemiet jau paplāti arī.
Chļestakovs. Nu, var paplāti arī.
Tirgoņi (klanīdamies). Tad jau pie vienas reizes paņemiet cukuriņu arī.
Chļestakovs. O nē, es nekādus kukuļus …
O s i p s. Jūsu augstlabdzimtība! kāpēc jūs neņemat? Ņemiet! ceļā viss noderēs. Dod šurp cukurgalvas un kurvi! Visu dod šurp! noderēs. Kas tev vēl tur ir? Aukla? Dod šurp auklu, — ari aukla ceļā noderēs: salūst rati vai kas cits, var sasiet.
Tirgoņi. Tad nu gan parādiet tādu žēlastību, jūsu gaišība! Ja jau jūs, kā teikt, nepalīdzēsiet mūsu lūgumam, tad jau cits nekas neatliks kā maukt cilpu kaklā.
Chļestakovs. Katrā ziņā! Katrā ziņā! Es palūkošu. (Tirgotāji aiziet. Dzirdama sievietes balss: «Nē, tu nedrīksti mani nelaist! Es par tevi žēlošos viņam pašam. Tu negrūsties tik stipri!»)
Chļestakovs. Kas tur ir? (Pieiet pie loga.) Ko tu, māmiņ, gribi?
Divu sieviešu balsis. Tētiņ, tavu žēlastību lūdzam! Pavēli, lielskungs, ielaist.
Chļestakovs (pa logu). Laist viņu iekšā.
VIENPADSMITAIS SKATS
Chļestakovs, atslēdznieka sieva, apakšoficiera atraitne.
Atslēdznieka sieva (ceļos mezdamās). Žēlastību lūdzu .. . Apakšoficiera atraitne. Žēlastību lūdzu…
Chļestakovs. Kas jūs tādas esat?
Apakšoficiera atraitne. Apakšoficiera atraitne Ivanova.
Atslēdznieka sieva. Atslēdznieka sieva, šejienes pilsone Febronija Petrovna Pošļopkina, mans tēvs…
Chļestakovs. Pagaidi, lai runā viena pati. Ko tev vajag?
Atslēdznieka sieva. Žēlastību lūdzu, par pilsētas priekšnieku nāku sūdzēties. Lai dievs viņu visādi nosoda! Lai ne viņa bērniem, ne viņam pašam, blēdim, ne viņa krustmātēm nekur nebūtu nekāda labuma.
Chļestakovs. Kāpēc tad?
Atslēdznieka sieva. Viņš lika manam vīram nodzīt matus un nodot zaldātos, un pēc taisnības viņam nemaz nebij kārta, blēdis tāds! un pēc likuma manu vīru nemaz nevar: viņš ir precējies.
Chļestakovs. Kā tad viņš to varēja izdarīt?
Atslēdznieka sieva. Izdarīja, blēdis, izdarīja, — lai dievs viņu soda tajā un šajā pasaulē! Lai viņam, ja viņam ir krustmāte, lai arī krustmātei visāds posts un nelaime^ un, ja tēvs viņam dzīvs, lai arī tas, sātans, nosprāgst vai uz mūžu aizrijas, blēdis tāds! Vajadzēja noņemt drēbnieka dēlu, tas jau žūpa vis bij, bet vecāki iedeva labus kukuļus, tad šis nu piesējās tirgones Panteļejevas dēlam, bet, kā Panteļejeva ari aizsūtīja šā sievai gabalus trīs audekla, tā šis pie manis. «Priekš kā,» viņš saka, «tev vīrs? viņš tev tā kā tā neder.» Es gan pati zinu, vai viņš der vai neder; tā ir mana darīšana: blēdis tāds! «Tavs vīrs,» viņš saka, «zaglis; ja ari tagad vēl nav zadzis, viena alga,» viņš saka, «tad vēl zags, nākošo gadu viņu tā kā tā noņems rekrūšos.» Bet kā es lai bez vira dzīvoju, blēdis tāds! Kaut tu galu dabūtu ar visiem saviem ratiem! Un, ja tev ir sievasmāte, lai arī sievasmātei…
Chļestakovs. Labi, labi! Nu, bet tu? (Izvada veceni pa durvīm.) Nu un tu?
Atslēdznieka sieva (iziedama). Neaizmirsti mūs, tētiņ! esi žēlīgs!
Apakšoficiera atraitne. Par pilsētas priekšnieku, tētiņ, atnācu žēloties…
Chļestakovs. Nu, kas ir, par ko? Runā īsi.
Apakšoficiera atraitne. Tētiņ, izpērt lika!
G h ļ e s t a ķ o v s. Kā?
Apakšoficiera atraitne. Aiz kļūdas. Tirgū mūsu sievas sāka kauties, policija nepiesteidzās laikā, ņēma saķēra mani un tā no-sloksnēja! … divi dienas nevarēju sēdēt.