Amoss Fjodorovičs. Jā, savādas lietas, tiešām savādas. Par velti tas nav.
Luka Lukičs. Bet kādēļ, Anton Antonovič, par ko? Kādēļ pie mums sūta revidentu?
Pilsētas priekšnieks. Kādēļ! Laikam jau tāds likteņa lēmums! (Nopūties.) Līdz šim, paldies dievam, ikreiz nogriezās kādā citā pilsētā; nu pienākusi arī mūsējās reize.
Amoss Fjodorovičs. Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievijā … ja … grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji.
Pilsētas priekšnieks. Ek nu, kur aizbrauca! Un vēl sakās gudrs cilvēks! Apriņķa pilsētā nodevēji! Vai tad pie robežas dzīvojam, vai? No šejienes vari trīs gadus braukt, ne līdz kādai svešai valstij neaizbrauksi.
Amoss Fjodorovičs. Nē, bet es jums teikšu, jūs neapķerat.. . jūs to nē. .. Valdībai ir smalki plāni: kas par to, ka tik tālu, viņa tomēr ausās.
Pilsētas priekšnieks. Ausās vai neausās, es, kungi, jūs tikai brīdinu. Pielūkojiet, no sevis jau esmu devis kādus rīkojumus, ieteicu arī jums. Sevišķi jums, Artemij Filipovič! Nav šaubu, ka revidējošais ierēdnis gribēs vispirms apskatīt jūsu pārziņā esošās patversmes — tāpēc pieraugiet, lai viss būtu kārtībā: lai naktscepures būtu tīras un slimnieki lai neizskatītos kalējiem līdzīgi, kā tie parasti te staigā.
Artemij s Filipovič s. Nu, tas vēl nebūtu nekas. Tīras naktscepures viņiem var arī uzmaukt.
Pilsētas priekšnieks. Jā. Un virs katras gultas piestiprināt uzrakstu latiņu valodā vai kādā citā valodā … par to nu jums, Kristijan Ivanovič, jāgādā, — par katru slimību: kad kurais saslimis, kādā dienā un datumā … Nav labi, ja jūsu slimnieki pīpē tik stipru tabaku, ka katrreiz jāšķauda, kad ieiet. Labāk ar, ja viņu būtu mazāk: kad tik daudz, tūliņ domās, ka slikti kopj, slikti ārstē.
Artemijs Filipovičs. O! ārstēšanas ziņā mēs ar Kristijanu Ivanoviču esam jau ķērušies pie dažiem līdzekļiem: jo tuvāk dabas paraugam, jo labāk, — dārgu zāļu mēs nelietojam. Cilvēks ir vienkāršs: ja mirs, nomirs tāpat; ja izveseļosies, izveseļosies tāpat. Un pie tam Kristijanam Ivanovičam būtu grūti saprasties ar viņiem: viņš taču nesaprot ne vārda krieviski.
Kristijans Ivanovičs (nodūc kādu skaņu, pa daļai kā i, mazliet kā e).
Pilsētas priekšnieks. Jums, Amos Fjodorovič, ari ieteiktu piegriezt vērību savām tiesas telpām. Jums tur priekšistabā, kur parasti sanāk lūdzēji, sargi tur zosis ar maziem zoslēniem, tie vienmēr šaudās zem kājām. Protams, saimniecību ierīkot teicami katram, un kāpēc tad lai arī sargs to nedarītu, tikai, ziniet, tādā vietā tomēr nepieklājīgi… Jau agrāk taisījos jums to aizrādīt, bet vienmēr nezkā aizmirsās.
Amoss Fjodorovičs. Nu, šodien pat likšu visas viņas stiept uz virtuvi. Ja patīk — atnāciet pusdienās.
Pilsētas priekšnieks. Bez tam slikti, ka jums pašās tiesas telpās tiek izžautas visādas lupatas un taisni virs aktu skapja karājas suņu pātaga. Es zinu, jūs mīlat medības, bet tomēr labāk pagaidām noņemiet to pātagu, pēc, kad revidents būs aizbraucis, manis dēļ varat atkal izkārt. Un tad tas jūsu piesēdētājs… zināms, savu lietu viņš prot, bet no viņa nāk tāda smaka, it kā tikko no degvīna tecinātavas būtu iznācis, — tas ari nav labi. To jums sen gribēju sacīt, bet neatceros, kāpēc neiznāca. Ja tā smaka, kā pats apgalvo, viņam tiešām no dabas, tad tur var līdzēt: ieteikt, lai viņš saēdas sīpolus, ķiplokus vai ko citu. Kristijans Ivanovičs šajā gadījumā var palīdzēt ar dažādiem medikamentiem.
Kristi jans Ivanovičs (nodūc atkal to pašu skaņu).
Amoss Fjodorovičs. Nē, to nav iespējams izdzīt: viņš saka, ka bērnībā aukle viņu piedauzījusi un no tā laika viņš sācis drusku pēc degvīna smirdēt.
Pilsētas priekšnieks. Nu, es jums tikai aizrādīju. Par iekšējiem rīkojumiem un par to, ko Andrejs Ivanovičs savā vēstulē sauc par grēciņiem, es neko nevaru sacīt. Un savādi arī runāt: nav tāda cilvēka, kam nebūtu kaut kādu grēku. To jau pats dievs tā nolicis, un volterianieši velti mēģina to apstrīdēt.
Amoss Fjodorovičs. Bet ko jūs, Anton Antonovič, saucat par grēciņiem? Visi grēciņi nav vienādi. Es visiem atklāti saku, ka ņemu kukuļus, — bet kādus kukuļus? — tikai medību kucēnus. Tā ir pavisam cita lieta.
Pilsētas priekšnieks. Nu, kucēni vai kas — kukuļi paliek kukuļi.
A m o s s F j o d o r o v i č s. Ak nē, Anton Antonovič. Ja kādam, piemēram, kažoks, kas maksā piecsimt rubļu, un sievai šalle…
Pilsētas priekšnieks. Nu kas tad no tā, ja jūs kukuļiem pieņemat tikai medību kucēnus? Par to jūs atkal dievam neticat; baznīcā jūs nekad neejat; es vismaz turos stipri ticībā un ik svētdienas eju uz baznīcu. Bet jūs… O, es jūs pazīstu: kad jūs sākat runāt par pasaules radīšanu, mati taisni stāvus slienas.
Amoss Fjodorovičs. Bet es taču pats esmu ticis pie tādiem ieskatiem, pats ar savu prātu.