C h ļ e s t a k o v s. Ko tur tagad vairs lai dara?
Apakšoficiera atraitne. Darīt jau nu vairs neko nevar. Bet par to kļūdu liec viņam sodu samaksāt. Es neiešu savu laimi garām laist, un nauda man tagad ļoti noderētu.
Chļestakovs. Labi, labi! Ejiet, ejiet! gan es zināšu. (Pa logu sniedzas rokas ar sūdzības rakstiem.) Kas tur vēl? (Iet pie loga.) Negribu, negribu! Nevajag, nevajag! (Atiedams.) Apnikuši, velns lai parauj! Osip, nelaid iekšā!
Osips (kliedz pa logu). Projām visi, projām! Tagad vairs nav laika, nāciet rītu! (Durvis atveras, tajās parādās cilvēks nešķērētas vadmalas mēteli, nedzītu bārzdu, uzpampušu lūpu un apsietu vaigu; aiz tā redzami vēl daži citi.) Laukā, laukā! kur lien? (ar rokām atsperas pirmajam vēderā, izstumj to līdz ar citiem priekšistabā un aizcērt aiz sevis durvis.)
DIVPADSMITAIS SKATS
Chļestakovs un Marija Antonovna.
Marija Antonovna. Ak!
Chļestakovs. No kā jūs tā izbijāties, jaunkundz?
Marija Antonovna. Nē, es nemaz neizbijos.
Chļestakovs (dižodamies). Lūdzu, jaunkundz, man ļoti patīkami, ka jūs mani noturējāt par tādu cilvēku, no kura … Vai drīkstu jautāt: kurp jūs gribējāt iet?
Marija Antonovna. Es tiešām nekur negāju.
Chļestakovs. Nu, bet kāpēc jūs, par piemēru, nekur negājāt?
Marija Antonovna. Es domāju, ka varbūt māmiņa še …
Chļestakovs. Nē, bet man gribētos zināt, kāpēc jūs nekur negājāt?
Marija Antonovna. Es jūs iztraucēju. Jūs nodarbojāties ar svarīgām lietām.
Chļestakovs (dižodamies). Jūsu acis ir labākas nekā visas svarīgās lietas… Jūs mani nekā nevarat traucēt, it nekādā veidā nevarat; pavisam otrādi, jūs varat darīt man patikšanu.
Marija Antonovna. Jūs runājat tā kā galvaspilsētā.
Chļestakovs. Tādai daiļai būtnei kā jūs. Vai drīkstu būt tik laimīgs un piesolīt jums krēslu? Bet nē, jums nevajag krēslu, bet troni.
Marija Antonovna. Es patiešām nezinu… man tā kā bij jāiet. (Nosēstas.)
Chļestakovs. Kāds jums smuks lakatiņš!
Marija Antonovna. Jūs zobgaļi, jūs tikai smejaties par maz-pilsētniecēm.
Chļestakovs. Ak jaunkundz, kā es vēlētos būt jūsu lakatiņš, lai varētu apkampt jūsu lilijas kakliņu.
Marija Antonovna. Es pavisam nesaprotu, par ko jūs runājat: kas par lakatiņu… Kāds šodien savāds laiks!
Chļestakovs. Bet jūsu lūpiņas, jaunkundz, ir labākas nekā jebkāds laiks.
Marija Antonovna. Jūs tikai tā vien runājat… Es jūs lūgtu labāk ierakstīt man albumā kaut kādus pantiņus par piemiņu. Jūs droši vien viņu daudz zināt.
Chļestakovs. Jums, jaunkundz, visu, ko gribat. Prasiet, kādus pantus jūs vēlaties?
Marija Antonovna. Nu, kaut kādus, tādus — labus, jaunus.
Chļestakovs. Ko nu par pantiem! Es viņu daudz zinu.
Marija Antonovna. Nu sakiet, kādus jūs man ierakstīsiet?
Chļestakovs. Nu kas tur vēl ko sacīt? Es jau viņus tāpat zinu.
Marija Antonovna. Es tos ļoti mīlu . . .
Chļestakovs. Man viņu daudz un dažādi. Nu, teiksim, es jums kaut šito: «Ko, cilvēk, savā bēdu lejā uz dievu velti dusmojies…» vai arī citus … tagad nevaru atcerēties; tas viss tomēr nav nekas. Tā vietā es jums labāk dāvināšu savu mīlestību, kūra no jūsu skatiena … (Pievirza krēslu tuvāk.)
Marija Antonovna. Mīlestību! Es nesaprotu, mīlestību… es nekad neesmu zinājusi, kas tā par mīlestību… (Atvirza krēslu.)
Chļestakovs. Kādēļ tad jūs atvirzāt savu krēslu? Labāk sēdēsim tuvu blakus viens otram.
Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kādēļ tad tuvu? Tāpat var jau ari tālu.
Chļestakovs (pievirzīdamies). Kādēļ tad tālu? Tāpat jau var arī tuvu.
Marija Antonovna (atvirzīdamās). Kam tad nu tā?
Chļestakovs (pievirzīdamies). Jums tikai tā liekas, ka tuvu; bet iedomājieties, ka tālu … cik laimīgs es būtu, jaunkundz, ja varētu jūs piespiest savā apskāvienā.
Marija Antonovna (skatās logā). Kas tur tā it kā aizlaidās garām? Žagata vai kāds cits putns.
Chļestakovs (noskūpsta viņas plecu un skatās logā). Tā ir žagata.
Marija Antonovna (saniknota pieceļas). Nē, tas nu par daudz . . . Tāda nekaunība! . ..
Chļestakovs (aizturēdams viņu). Piedodiet, jaunkundz: es to darīju aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības.
Marija Antonovna. Jūs laikam turat mani par tādu provincieti… (Grib aiziet.)
Chļestakovs (vēl vienmēr aizturēdams). Aiz mīlestības, tiešām aiz mīlestības. Es tikai tā pajokoju; nedusmojieties, Marija Antonovna! Esmu gatavs uz ceļiem izlūgties piedošanu. (Nokrīt ceļos.) Piedodiet jel, piedodiet! Jūs redzat, es stāvu ceļos.
TRĪSPADSMITAIS SKATS
Tie paši un Anna Andrejevna.
Anna Andrejevna (Chļestakovu ceļos Ieraudzījusi). Ak, kas tas!
Chļestakovs (pieceldamies). A, velns lai parauj!
Anna Andrejevna (meitai). Ko tas nozīmē, cienītā? Kas tā par uzvešanos?
Marija Antonovna. Es, māmiņ …
Anna A n d r e j e v n a. 'Ej prom no šejienes! Vai dzirdi, projām! projām! Un neiedrošinies vairāk acīs rādīties. (Marija Antonovna raudādama iziet.) Atvainojiet, bet es esmu pārsteigta …
Chļestakovs (sāņus). Bet šitā arī nav gluži smādējama, tīri glīta. (Krīt ceļos.) Kundze, jūs redzat, es degu aiz mīlestības.
Anna Andrejevna. Kā! jūs ceļos? Ak, celieties augšā, celieties, grīda še nav visai tīra.
Chļestakovs. Nē, uz ceļiem, katrā ziņā uz ceļiem es gribu dzirdēt, kas man ir nolemts, dzīvība vai nāve!
Anna Andrejevna. Bet atļaujiet, es vēl labi neizprotu jūsu vārdu nozīmi. Ja nemaldos, jūs man atklājat savas jūtas pret manu meitu.
Chļestakovs. Nē, jūsos es esmu iemīlējies! Mana dzīvība karājas mata galā. Ja jūs apnicināt manu mūžīgo mīlestību, tad man vairs nav vērts dzīvot zemes virsū. Ar liesmu pilnu krūti izlūdzos jūsu roku.
Anna Andrejevna. Bet atļaujiet piezīmēt: es savā ziņā… esmu jau apprecēta.