Chļestakovs. Tas nav nekas! Mīlestība nepazīst robežu; jau Karamzins sacīja: «Likumi nosoda.» Mēs aizbēgsim tālu strauta ēnā … Jūsu roku, izlūdzos jūsu roku!
ČETRPADSMITAIS SKATS
Tie paši un Marija Antonovna (piepeši ieskrien).
Marija Antonovna. Māmiņ, papiņš sacīja, lai jūs … (Ierauga Chļestakovu uz ceļiem, iekliedzas.) Ak, kas tas!
Anna Andrejevna. Nu ko tu? ko tu nāc? ko tev vajag? Kas tā par aušību! Ieskrien piepeši kā aizsvilusies kaķe. Nu kas tev te ko brīnīties? Nu ko tu gan iedomājies? Skaidri tā kā trīs gadus vecs bērns. Nemaz, nemaz, nemaz tā neuzvedas, tā neizskatās, ka viņai būtu astoņpadsmit gadu. Es nezinu, kad tu kļūsi saprātīgāka, kad tu sāksi uzvesties tā, kā pieklājas labaudzinātai meitai; kad tu zināsi, kas ir pieklājība un solida uzvešanās.
Marija Antonovna (caur asarām). Es, māmiņ, tiešām nezināju …
Anna Andrejevna. Tev mūžam kaut kāds caurvējš skraida pa galvu, tu mācies no Ļapkina-Tjapkina meitām. Kas tev uz viņām jāskatās! uz viņām tev nav jāskatās. Tev ir citi paraugi — tavā priekšā ir tava māte. Lūk, kādiem paraugiem tev jāseko.
Chļestakovs (meitas roku saķerdams). Anna Andrejevna, nepretojieties mūsu laimei, dodiet savu svētību mūžīgai mīlestībai!
Anna Andrejevna (pārsteigta). Tātad jūs viņu …
Chļestakovs. Nolemiet: dzīvību vai nāvi?
Anna Andrejevna. Nu redzi, muļķe, nu redzi: tevis, tādas draņķes dēļ viesim labpatika stāvēt ceļos; bet tu tūliņ kā traka skrien iekšā. Nu tiešām būtu vērts, ka es noraidītu: tu neesi tādas laimes cienīga.
Marija Antonovna. Vairāk tā nedarīšu, māmiņ, nudie', turpmāk vairs nedarīšu.
PIECPADSMITAIS SKATS
Tie paši un pilsētas priekšnieks (steigšus).
Pilsētas priekšnieks. Jūsu ekselence! esiet žēlīgi! esiet žēlīgi!
Chļestakovs. Kas jums kaiš?
Pilsētas priekšnieks. Te tirgoņi žēlojas jūsu ekselencei. Ar goda vārdu apgalvoju, ka ij puse nav no tā, ko viņi stāstīja. Viņi paši ar svaru un mēru krāpj ļaudis. Apakšoficiera atraitne melo, ka es licis viņu izpērt; melo, nudie' melo. Viņa pati sevi izpērusi.
Chļestakovs. Lai tā apakšoficiera atraitne iet ratā — kas man gar viņu!
Pilsētas priekšnieks. Neticiet, neticiet! Tās ir tādas meles… viņām, lūk, šitāds bērns ar neticēs. Visa pilsēta viņas pazīst par melēm. Un par tām blēdībām iedrošinos ziņot, tie ir tādi blēži, kādus visa pasaulē nesameklēs.
Anna Andrejevna. Vai zini, kādu godu mums Ivans Aleksandrovičs parāda? Viņš lūdz mūsu meitas roku.
Pilsētas priekšnieks. Kur nu! kur nu! … Prātu pazaudējusi, mīļā! Nedusmojieties, jūsu ekselence: viņa mazliet tāda paglupja, tāda pati viņas māte arī bij.
Chļestakovs. Jā, es tiešām lūdzu roku. Esmu iemīlējies.
Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence.
Anna Andrejevna. Nu kad tev saka!
Chļestakovs. Es runāju bez jokiem!… Aiz mīlestības es varu prātu pazaudēt.
Pilsētas priekšnieks. Nedrīkstu ticēt, neesmu tāda goda cienīgs.
Chļestakovs. Ja jūs liegsiet man Marijas Antonovnas roku, tad es velns zin uz ko esmu gatavs…
Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt, jūsu ekselence; jūs tikai jokojat!
Anna Andrejevna. Ak, patiešām, kas tas par tītaru! Nu, bet kad tev saka!
Pilsētas priekšnieks. Nevaru ticēt.
Chļestakovs. Neliedziet, neliedziet! Es esmu ātrs cilvēks, uz visu esmu gatavs: ja nošaušos, jūs nodos tiesai.
Pilsētas priekšnieks. Ak kungs! Es patiešām ar miesu un dvēseli esmu nevainīgs! Neļaunojieties! Lūdzu, dariet tā, kā jūsu žēlastībai patīkas! Man galvā tagad patiešām… es pats nezinu, kas tur notiekas… Par tādu muļķi esmu kļuvis, kāds nekad neesmu bijis.
Anna Andrejevna. Nu, dod svētību.
Chļestakovs ar Maīiju Antonovnu (pienāk).
Pilsētas priekšnieks. Lai dievs jūs svētī! bet es neesmu vainīgs! (Chļestakovs ar Mariju skūpstās, pilsētas priekšnieks skatās viņos.) Velns viņu zina! vai tad patiešām! (Izberzē acis.) Bučojas! Ak kungs, bučojas! Taisni kā īsts brūtgāns. (Iekliedzas un palecas no prieka.) Ech Anton! Ech Anton! Ech pilsētas priekšniek! Tad re, kā tās lietas izgriezās!
SEŠPADSMITAIS SKATS
Tie paši un Osips.
0 s i p s. Zirgi klāt.
Chļestakovs. Ā, labi, es tūliņ.
Pilsētas priekšnieks. Kā, jums labpatiks braukt?
Chļestakovs. Jā, es braukšu.
Pilsētas priekšnieks. Bet kad tad, tas ir… Jums pašiem labpatikās minēt… Šķiet, tā kā par kāzām?
Chļestakovs. Nu, tas… Tikai uz acumirkli, uz vienu dienu pie krusttēva — bagāts vecis; rītu būšu atpakaļ.
Pilsētas priekšnieks. Nekādi neuzdrošināmies aizturēt un ceram uz laimīgu atgriešanos.
Chļestakovs. Kā tad, kā tad, es drīz. Palieciet vesela, mana mīļā … nē, nevaru izteikt! Vesela, sirsniņ! (Skūpsta viņai roku.)
Pilsētas priekšnieks. Nu, vai jums kaut ko nevajag ceļam? Jums laikam bija tā kā naudas trūkums?
Chļestakovs. O nē, kam nu to? (Drusku padomājis.) Bet galu galā … jā, gandrīz.
Pilsētas priekšnieks. Cik jūs vēlaties?
Chļestakovs. Jā, toreiz jūs man iedevāt divi simti, tas ir, ne divi, bet četri simti, — es negribu izmantot jūsu kļūdu, — tad tagad ari varbūt tikpat daudz, lai būtu apaļi astoņi simti.
Pilsētas priekšnieks. Tūliņ! (Ņem naudu no maka.) It kā zinājis, gluži jauni papīri.
Chļestakovs. Jā! (Paņem un apskata kredītbiļetes.) Tas ir labi. Saka taču, ka jauna nauda uz jaunu laimi.
Pilsētas priekšnieks. Taisni tā.
Chļestakovs. Ardievu, Anton Antonovič! Ļoti pateicos par jūsu viesmīlību! No visas sirds atzīstos: nekur neesmu ticis tik labi uzņemts. Ardievu, Annna Andrejevna! Ardievu, sirsniņ Marija Antonovna! (Visi iziet)
Aiz kulisēm.
Chļestakova balss. Ardievu, mans dvēseles eņģelīt Marija Antonovna!
Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taisni pasta ratos braucat?