Chļestakova balss. Jā, esmu tā paradis. No atsperēm man galva sāp.
Kučiera balss. Tpru …
Pilsētas priekšnieka balss. Bet kā tad jūs tā? Taču vismaz kaut ko uzsegt vajadzēja, nu, kaut paklājiņu. Vai nepavēlēsiet, es likšu atnest paklājiņu.
Chļestakova balss. Nē, kam to? nav vajadzīgs: bet galu galā . .. gandrīz, lai dod ar to paklājiņu.
Pilsētas priekšnieka balss. Ei Avdotja! Ieskrien pieliekamajā, dabū vislabāko paklāju — ar zilo pamatni, persiešu paklāju, bet žigli!
Kučiera balss. Tpru—
Pilsētas priekšnieka balss. Nu kad tad pavēlat gaidīt jūs atpakaļ?
Chļestakova balss. Rītu vai parīt.
Osipa balss. Ak tā, tas paklājs? Dod šurp, liec šitā! Tagad no viņas puses pabāz sienu.
Kučiera balss. Tpru …
Osipa balss. No šīs puses! te! vēl! labi! Tagad būs lieliski (Sit ar roku pa paklāju.) Sēstieties nu, jūsu labdzimtība.
Chļestakova balss. Ardievu, Anton Antonovič!
Pilsētas priekšnieka balss. Ardievu, jūsu ekselence!
Sieviešu balsis. Ardievu, Ivan Aleksandrovič!
Chļestakova balss. Ardievu māmiņ!
Kučiera balss. Nu, aiziet!
(Pulkstentiņš zvana; priekškars krīt.)
PIEKTAIS CĒLIENS
Tā pati istaba.
PIRMAIS SKATS
Pilsētas priekšnieks, Anna Andrejevna un Marija Antonovna.
Pilsētas priekšnieks. Nu ko, Anna Andrejevna? Vai tu kādreiz domāji kaut ko par to? Kas par brangu ķērienu, taisni cūkas laime! Nu atzīsties atklāti: tev ne sapnī nebij rādījies — ka tu no kaut kādas pilsētas priekšnieces ar reizi… ech, cūkas laime… ar tādu velnu tiksi rados!
Anna Andrejevna. Pavisam nē; es to jau sen zināju. Tev tas liekas dīvaini, tāpēc ka tu esi vienkāršs cilvēks, kārtīgus ļaudis nekad neesi redzējis.
Pilsētas priekšnieks. Es, māmiņ, pats esmu kārtīgs cilvēks. Bet patiešām, padomā tik, Anna Andrejevna, kas mēs abi nu esam tikuši par putniem! Ko, Anna Andrejevna? Augstu mēs uzlaidusies, velns parauj! Pagaidi tik, tagad es sadošu piparus visiem tiem lūdzējiem, un sūdzētājiem! Ei, kas tur ir? (Ienāk policists.) Ā, tu tas esi, Ivan Karpovič! Pasauc, brāl, šurp tirgoņus. Es viņiem, maitas gabaliem! Žēloties par mani! Vai tu redzēji, nolādētā jūdasu suga! Pagaidiet man, balodīši! Līdz šim es jūs baroju ar zirņiem, nu es pabarošu ar pupām, Pieraksti visus, kas te bij sūdzēties par mani, bet visvairāk tos rakstītājus, kas viņiem lūgumrakstus taisīja. Un pastāsti visiem, lai zina: ka, lūk, kādu godu dievs piešķīris pilsētas priekšniekam, sak, izdos savu meitu nevis kaut kādam vienkāršam cilvēkam, bet tādam, kāda pasaulē vēl nav bijis, kas spēj izdarīt visu, visu, visu! Visiem paziņo, lai visi zin. Uz ielas visiem kliedz, ar zvaniem lai zvana, velns parauj! Kad līksmot, tad līksmot!(Policists aiziet.) Tad palūk kā, Anna Andrejevna, a? Kā tad nu mēs, kur mēs nu dzīvosim? Se vai Pēterburgā?
Anna Andrejevna. Saprotams, kā Pēterburgā. Ko mēs te vairs darīsim!
Pilsētas priekšnieks. Nu, kad Pēterburgā, tad Pēterburgā, bet tepat ar nebūtu slikti. Es domāju, pilsētas priekšnieka amatu nu metīsim pie velna, — kā tu saki, Anna Andrejevna!
Anna Andrejevna. Saprotams, kas tas nu par amatu!
Pilsētas priekšnieks. Kā tu, Anna Andrejevna, domā, bet man liekas, ka tagad var tikt lielā činā, tāpēc ka viņš ar visiem ministriem tuvos draugos, uz ķeizara pili brauc, var izgādāt tādu vietiņu, ka ar laiku ģenerāļos uzrāpsies. Kā tu, Anna Andrejevna, domā: vai varēs uzrāpties ģenerāļos?
Anna Andrejevna. Kā nu ne! Zināms, ka varēs.
Pilsētas priekšnieks. Velns lai parauj, lieliski būt par ģenerāli. Ordeņa kavaliera lentu uzkar tev šķērsu pār plecu … Bet kādu labāk, sarkanu vai zilu?
Anna Andrejevna. Saprotams, ka labāk zilu.
Pilsētas priekšnieks. E? redzi, ko viņa tev kāro! Sarkana arī nav slikta. Vai tu zini, kādēļ tā gribas tikt par ģenerāli? — tādēļ, ka, ja gadās kur braukt, feldjegeri un adjutanti visur auļo pa priekšu: «zirgus!» Un tad tur stacijās nevienam citam nedos, visiem jāgaida: visiem šiem titularajiem, kapteiņiem un pilsētu priekšniekiem, bet tu neliecies ne protot. Ēd pusdienas pie kāda gubernatora, bet pilsētas priekšnieciņš — tas stāv un gaida. He, he, he! (Gluži vai pamirst aiz smiekliem.) Lūk, tad ir vilinoši!
Anna Andrejevna. Tev tikai patīk viss, kas tāds rupjš. Tev jāliek vērā, ka dzīve būs pavisam jāpārgroza, ka tev vairs nebūs tādu paziņu kā kaut kāds piķieris tiesnesis, ar kuru tu ej zaķus dzenāt, vai arī tāds Zemļaņika; gluži otrādi, tavi paziņas būs ar vissmalkākām manierēm: grafi un visi no labākās sabiedrības… Bet man tiešām bailes par tevi: tu kādreiz izmetīsi tādu vārdu, kādu labākā sabiedrībā nekad nedzird.
Pilsētas priekšnieks. Kas par to? vārds nevienam nekait.
Anna Andrejevna. Jā, labi gan, kamēr tu biji pilsētas priekšnieks; bet tur tak pavisam cita dzīve.
Pilsētas priekšnieks. Jā, stāsta, tur esot tikai divas zivis: sīga-un salaka, bet tad tādas, ka siekalas vien tekot, kad sāk ēst.
Anna Andrejevna. Viņam tikai tās zivis! Es citādi neesmu ar mieru, ka mūsu nams ir vispirmais galvaspilsētā, un manā istabā lai smaržo ambra, ka ienākt nevar, iekams acis šitā nesamiedz. (Aizmiedz acis un osta.) Ak, cik jauki!
OTRAIS SKATS
Tie paši un tirgoņi.
Pilsētas priekšnieks. A! Sveiki, mīlīši!
Tirgoņi (klanīdamies). Veselību tev, tētiņ, vēlam!
Pilsētas priekšnieks. Nu, balodīši, kā nu klājas? kā jums iet ar veikaliem? Ko, patvārnieki, aršinnieki, — jūs man žēloties! Pasauls blēži, nelieši, rīkļu rāvēji, žēloties! Na, lielas lietas izdarījāt? Domājāt, ka mani cietumā iesēdinās!… Vai jūs zināt, kaut jūs parāvuši septiņi velni un viena ragana, ka …
Anna Andrejevna. Ak kungs! Kādiem vārdiem tu, Anton, mētājies!
Pilsētas priekšnieks (sapīcis). Kas tagad par vārdiem domās! Vai jūs arī zināt, ka tas pats ierēdnis, kuram jūs par mani sūdzējāties, tagad precēs manu meitu? Ko? ko tagad teiksiet? Tagad es jūs! … Uch! Ļaudis krāpt… Noslēdz līgumu ar kroni — par simts tūkstošiem apkrāpj to, iegrūž sapuvušu vadmalu, pēc tam uzdāvina divdesmit aršīnas un tad vēl tu dod viņiem balvu par to. Na, ja zinājuši, tad tevi . . . Bet bāžas vēl priekšā: tirgoņi, viņiem tu nepiedūries. «Mēs,» saka, «neesam sliktāki par muižniekiem.» Bet muižnieks … ak tu ķēms tāds; muižnieks zinības mācās: lai arī viņu skolā per, tad zin, par ko, lai iemācās, kas derīgs. Bet ko tu? — ar blēdību iesācis no paša gala, tevi saimnieks kuļ par to, ka nemāki krāpt. Puika vēl, «mūsu tēvs» neprot izskaitīt, bet mēru jau norauj; un, kā tikai uzbaro vēderu un esi pierausis pilnas kabatas, tā kļūsti lepns! Tpi tu, ķēms! Lepojies ar to, ka tu sešpadsmit patvārus dienā izloc! Bet man nav vērts nospļauties uz tavas galvas un tavas lepnības!