Marija A n t o n o v n a. Ak māmiņ! To taču viņš man sacīja.
Anna Andrejevna. Klusi, tu nekā nezini, nemaisies, kur nenākas! — «Anna Andrejevna, es esmu pārsteigts …» un ar tādiem glaimīgiem izteicieniem vien… Un, kad es gribēju sacīt: «Mēs pavisam nedrīkstam cerēt uz tādu godu,» viņš piepeši nokrita ceļos un tādā vissmalkākā kārtā: «Anna Andrejevna! nedariet mani par nelaimīgu cilvēku! neatraidiet manas jūtas, ja nē, tad nāve darīs manai dzīvībai galu.»
Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, viņš par mani to teica.
Anna Andrejevna. Jā, zināms … par tevi ar bij, es neko no tā nenoliedzu.
Rastākovskis. Cilvēks nevar, bet dievam visas lietas iespējamas.
Amoss Fjodorovičs. Lielam kuģim vajag dziļa ūdens,
Artemijs Filipovičs. Alga pēc nopelna.
Amoss Fjodorovičs (sāņus). Tad tik būtu joks, ja sitas reiz tiešām tiktu par ģenerāli. Tam gan ģenerāļa čina tā piestāvētu kā govij sedli! Nu nē, līdz tam vēl tālu! Ir vēl citi, drusku cienīgāki nekā tu, bet līdz ģenerālim vēl nav tikuši.
Artemijs Filipovičs (sāņus). Velns lai parauj, jau ģenerāļos lien! Kas zin, reiz varbūt tiks ar par ģenerāli. Viņam, velnam, cienīgas uzstāšanās pietiek. (Pie viņa griezdamies.) Tad, Anton Antonovič, neaizmirstiet arī mūs.
Tiesnesis. Nu, ja, piemēram, gadīsies kaut kāda vajadzība amata būšanās, neaizliedzieties piepalīdzēt,
Korobkins. Esmu nodomājis nākamā gadā vest dēlu uz Pēterburgu, lai kalpo valsts labā, tad, lūdzami, neliedziet viņam protekciju, esiet bārenītim tēva vietā.
Pilsētas priekšnieks. Esmu gatavs no savas puses, gatavs
izpalīdzēt. i
Anna Andrejevna. Tu, Antoša, arvien esi gatavs solīties. Vispirms tev nebūs laika domāt par tādām lietām. Un kāpēc, kas par labumu sevi apgrūtināt ar tādiem solījumiem?
Pilsētas priekšnieks. Kādēļ nē, sirsniņ? dažreiz jau var.
Anna Andrejevna. Zināms, ka var, bet vai nu visiem lupatlašiem izkalposi.
Korobkina sieva. Dzirdiet, kā viņa mūs godina?
Kāda viešņa. Tāda jau viņa vienmēr bijusi, es viņu pazīstu: nosēdini pie galda, viņa arī kājas cels …
ASTOTAIS SKATS
Tie paši un pastmeistars, steigšus, ar atplēstu vēstuli rokā.
Pastmeistars. Brīnišķīga lieta, kungi! Ierēdnis, kuru mēs noturējām par revidentu, nemaz nebij revidents. Visi. Kā, nebij revidents?
Pastmeistars. Nepavisam nebij revidents … es to dabūju zināt no šīs vēstules!
Pilsētas priekšnieks. Ko… ko jūs! no kādas vēstules?
Pastmeistars. No viņa paša vēstules. Atnes man pastā vēstuli. Paskatos adresi, redzu: «Pasta ielā.» Es tikpat kā pļauku dabūju. «Nu,» domāju pie sevis, «laikam gan pasta būšanās uzgājis nekārtības un nu ziņo priekšniecībai.» Ņēmu un atplēsu.
Pilsētas priekšnieks. Kā tad jūs tā? …
Pastmeistars. Pats nezinu, kāds pārdabisks spēks mani pamudināja. Gribēju jau saukt kurjeru, lai vēstuli nosūtītu ar stafeti; bet tad mani pārņēma tāda ziņkārība, kādu vēl nekad nebiju izjutis. Nedrīkstu, nedrīkstu, es dzirdu, ka nedrīkstu! bet tā vien velk un velk! Ar vienu ausi dzirdu: «Sargies, neplēs vaļā! pagalam būsi kā vista,» bet otrā kā pats velns čukst: «Plēs vaļā, plēs vaļā, plēs vaļā!» Un, kā saliecu laku — pa visām dzīslām tīrs uguns, bet atplēsu — aukstums, nudie', aukstums. Rokas tā dreb, acīs viss miglā.
Pilsētas priekšnieks. Jā, bet kā jūs iedrošinājāties atplēst tādas pilnvarotas personas vēstuli?
Pastmeistars. Tad tas jau ir tas joks, ka viņš nav nekāds pilnvarotais un nekāda persona!
Pilsētas priekšnieks. Bet kas tad viņš tāds ir pēc jūsu domām?
Pastmeistars. Ne šis, ne tas, velns viņu zina, kas! i
Pilsētas priekšnieks (ieskaities). Kā ne šis, ne tas? Kā jūs iedrošināties viņu nosaukt par ne šo, ne to un vēl velns zin par ko? Es jūs likšu iespundēt…
Pastmeistars. Kas? Jūs?
Pilsētas priekšnieks. Jā, es!
Pastmeistars. Nestāv jūsu varā.
Pilsētas priekšnieks. Vai jūs arī zināt, ka viņš precēs manu meitu, ka es pats būšu tāds augstmanis, ka likšu jūs aizdzīt uz pašu Sibiriju!
Pastmeistars. Ech Anton Antonovič! Ko nu par Sibiriju runāt, — Sibīrija ir tālu. Labāk es jums palasīšu. Kungi! vai vēlaties, lai nolasu vēstuli?
Visi. Lasiet, lasiet!
Pastmeistars (lasa). «Steidzos tev, draudziņ Trjapičkin, paziņot, kādi man brīnišķīgi piedzīvojumi. Ceļā kāds infanterijas kapteinis mani noplucināja tik pliku, ka traktiernieks taisījās jau cietumā ietupināt; bet te, laikam pēc mana Pēterburgas uzvalka un izskata, visa pilsēta piepeši iedomājās, ka es esmu pats ģenerālgubernators. Un tā nu es tagad dzīvoju pie pilsētas priekšnieka, esmu bez bēdu, lieliski amizējos ar viņa sievu un meitu; nevaru tikai izšķirt, ar kuru iesākt — domāju, vispirms ar māti, tāpēc ka tā liekas gatava uz visiem pakalpojumiem. Vai atminies, kādā nabadzībā mēs abi reizēm bijām? Ēdām, kā patrāpījās, un ka reiz maiznieks saķēra mani aiz apkakles par pīrādziņiem, ko apēdām uz angļu karaļa rēķina. Tagad pavisam cita dzīve! Visi man aizdod, cik tikai es gribu. Briesmīgi savādnieki: tu vai nobeigtos aiz smiekliem. Zinu, tu raksti avīzēs, ieliec arī sitos savā literatūrā. Vispirms: pilsētas priekšnieks — glups kā pērnais auns…»
Pilsētas priekšnieks. Nevar būt! Tā tur nav.
Pastmeistars (rāda vēstuli). Lasiet paši.
Pilsētas priekšnieks (lasa). «Kā pērnais auns…» Nevar būt! To jūs pats esat ierakstījis.
Pastmeistars. Kā tad es to būtu ierakstījis?
Artemijs Filipovičs. Lasiet!
Luka Lukičs. Lasiet!
Pastmeistars (lasa tālāk). «Pilsētas, priekšnieks — tas ir glups kā pērnais auns …»
Pilsētas priekšnieks. Velns lai parauj! vēl viņam jāatkārto. It kā tas tur jau nestāvētu.
Pastmeistars (lasa tālāk). Hm Hm hm … hm … «pērnais auns. Pastmeistars arī labs cilvēks…» (Pārtraukdams lasīšanu.) Nu, te viņš ari par mani izsakās nepieklājīgi.