Pilsētas priekšnieks. Nē, lasiet!
Pastmeistars. Nu kam nu to lasīs!
Pilsētas priekšnieks. Nē, velns lai parauj, kad.jau lasīt, tad lasīt! Lasiet visu!
Artemijs Filipovičs. Dodiet šurp, es izlasīšu. (Uztiek brilles un lasa.) «Pastmeistars uz mata tāds kā departamenta durvju sargs Michejevs, blēdis, laikam tāpat dzer arī sīvuli.»
Pastmeistars (uz skatītājiem). Nu, nelietis puika, nopērt tādu vajadzētu,-vairāk nekā!
Artemijs Filipovičs (lasa tālāk). «Patversmju aizgādnis… ī… I… ī… (Stostās.)
Korobkins. Ko jūs apstājāties?
Artemijs Filipovičs. Neskaidrs raksts … bet var jau redzēt, kas viņš par nelieti.
Korobkins. Dodiet man! Es domāju, man labākas acis. (Ņem vēstuli.)
Artemijs 'Filipovičs (nedod). Nē, šito vietu var izlaist, bet tālāk ir skaidri rakstīts.
Korobkins. Atļaujiet tik, es zinu pats.
Artemijs Filipovičs. Izlasīt jau es pats arī izlasīšu! tālāk tiešām viss salasāms.
Pastmeistars. Nē, lasiet visu! No sākuma taču arī visu lasīja.
Visi. Atdodiet, Artemij Filipovič, atdodiet vēstuli. (Korobkinam.) Lasiet!
Artemijs Filipovičs. Tūliņ! (Atdod vēstuli.) Redziet, še… (Ar pirkstu aizslēpdams.) Lasiet to no šīs vietas. (Visi spiežas viņam virsū.)
Pastmeistars. Lasiet! Lasiet! Kas par niekošanos, visu lasiet!
Korobkins (lasa). «Patversmju aizgādnis Zemļaņika ir gatavais cūkcepure.»
Artemijs Filipovičs (skatītājiem). Nekādas asprātības nav! Cūkcepure! Kas tad redzējis cūku ar cepuri?
Korobkins (lasa tālāk). «Skolu pārraugs jau pa gabalu smird pēc sīpoliem.»
Luka Lukičs (skatītājiem). Nudie', nekad sīpolus neesmu mutē ņēmis!
Amoss Fjodorovičs (sāņus). Paldies dievam, vismaz par mani nekas nav …
Korobkins (lasa). «Tiesne …»
Amoss Fjodorovičs. Te nu bij … (Skani.) Kungi, man liekas, ka vēstule pārāk gara. Un velns lai viņu parauj, kam mums tādas draņķības lasīt!
Luka Lukičs. Nē!
Pastmeistars. Nē, lasiet!
Artemijs Filipovičs. Nē, kad lasīt, tad lasīt!
Korobkins (lasa tālāk). «Tiesnesis Ļapkins-Tjapkins vislielākā mērā movetons (*Rupjš cilvēks) …» (Apstādamies.) Laikam kāds franču vārds.
Amoss Fjodorovičs. Velns viņu zin, ko tas nozīmē! Labi vēl, ka tikai blēdis, bet var jau būt, ka vēl kas ļaunāks.
Korobkins (lasa tālāk). «Bet vispārīgi — viesmīlīgi un labsirdīgi ļautiņi. Sveiks, draudziņ Trjapičkin. Es pats pēc tava parauga arī gribu nodarboties ar literatūru. Garlaicīgi, brāl, šitā dzīvot. Beidzot arī garam gribas savas barības. Redzu, ka patiešām jāsāk ar ko augstāku nodarboties. Raksti man uz Saratovas guberņu, bet no turienes uz Podkatilovkas ciemu.» (Apgriež vēstuli un lasa adresi.) «Viņa labdzimtībai, cienījamam Ivanam Vasiļjevičam Trjapičkina kungam, Sanktpēterburgā, Pasta ielā, namā numurs deviņdesmit septiņi, pa vārtiem iegriežoties, trešajā stāvā pa labi.»
Viena dāma. Kāds negaidīts skandāls!
Pilsētas priekšnieks. Viņš mani pavisam nokāvis! Pagalam, pagalam, gluži pagalam! Neko vairs neredzu: kaut kādi cūku purni seju vietā, vairāk nekā… Ķert rokā, ķert viņu rokā! (Vēcina ar roku.)
Pastmeistars. Kur to vairs noķers! Kā par nelaimi es pavēlēju dot viņam to pašu labāko trijjūgu; pats velns mani dīdīja dot rīkojumu arī tālākam ceļam.
Korobkina sieva. Bet tas nu gan… tā jau nedzirdēta blamāža!
Amoss Fjodorovičs. Velns lai parauj! Kungi! un viņš no manis aizņēmās trīssimt rubļu.
Artemijs Filipovičs. No manis ar trīssimt rubļu.
Pastmeistars (nopūšas). Ak! arī no manis trīssimt rubļu.
Bobčinskis. No mums ar Pēteri Ivanoviču sešdesmit piecus papīrnaudā … i-jā.
Amoss Fjodorovičs (nesaprašanā iepleš rokas). Bet kā tā, kungi? Kā mēs patiešām varējām būt tik dulni?
Pilsētas priekšnieks (sit sev pa pieri). Kā es — nē, kā es, vecs muļķis? Gluži kā glupjš auns, prātu biju izdzīvojis! … Trīsdesmitais gads jau dienestā, neviens tirgotājs, neviens uzņēmējs mani nav varējis apšmaukt; visus blēžus esmu piemānījis, notvēris makšķerē tādus zagļus un žuļikus, kas gatavi visu pasauli apzagt. Trīs gubernatorus apmuļķoju! … Ko gubernators! (Atmet ar roku.) Par gubernatoriem nav ij ko runāt…
Anna Andrejevna. Bet, Antoša, tas tak nevar būt: viņš saderinājies ar Mašeņku …
Pilsētas priekšnieks (nikni). Saderinājās! Knipi tev degunā — tā viņš saderinājās! Lien vēl man acīs ar savu saderināšanos! . . (Briesmīgā uzbudinājumā.) Lai skatās, lai skatās visa pasaule, lai skatās visi kristītie, visi skatieties, kā apmuļķots pilsētas priekšnieks! Muļķis viņš ir, muļķis, vecais blēdis! (Draud pats sev ar dūri.) Ech tu platdeguni! Piena puiku, lupatu noturēji par lielu vīru! Tagad nu viņš ceļā smejas pilnā kaklā. Pa visu pasauli iznēsās neslavu. Nepietiks ar to, ka padarīs par apsmieklu, — atgadīsies kāds sprukstiņš papīra smērētājs, komēdijā tevi ieliks. Tas ir tas nejaukākais! Ne tavu činu, ne amatu netaupīs, un visi atņirgs zobus un sitīs plaukstas. Par ko jūs smejaties? paši taču par sevi smejaties. Ech jūs! (Niknumā sit kājas uz grīdas.) Es viņus visus, sitos papīra smērētājus! O… sprukstiņi, liberāļi nolādētie! Velna sēkla! Mezglā es jūs visus sasietu, miltos jūs visus saberztu un velnam rīklē sabērtu! zem papēža visus! (Parāda ar dūri, kā bāž, ar papēdi dauza grīdu.)
(Pēc īsas klusēšanas.)
Līdz šim nevaru vēl atjēgties. Jā, tas ir gan taisnība: ko dievs grib samaitāt, tam viņš vispirms atņem prātu. Nu kas tad tam vēja grābeklim bij no revidenta. It nekā nebij! Tiešām, ne par puspirkstiņu viņš tam nebij līdzīgs — bet piepeši visi kliedz: revidents, revidents! Nu, kas pirmais izlaida, ka viņš ir revidents? Atbildiet!
Artemijs Filipovičs (paplēš rokas). Sitiet kauču nost, nevaru un nevaru izskaidrot, kā tas viss notikās. It kā ar miglu bijām aplaisti, pats velns dzina jokus ar mums.