Pilsētas priekšnieks. Nu, dažreiz pārāk daudz prāta ir ļaunāk, nekā ja tā nemaz nebijis. Bet es tikai tā starp citu ieminējos par apriņķa tiesu; taisnību sakot, diezin vai kāds tur jebkad ielūkosies: tā jau ir tāda apskaužama vieta, ko dievs pats tur savā aizgādībā. Bet jums, Lūkas Lukič, kā skolu pārraugam gan it sevišķi jārūpējas par skolotājiem. Protams, tie ir mācīti cilvēki, dažādās kolēģijās audzināti, tomēr viņiem piemīt ļoti dīvaini paņēmieni, protams, gan dabiski nešķirami no viņu zinātnieku amata. Tā, par piemēru, viens no viņiem, tas pats ar to resno seju . . . viņa vārdu neatceros, — tas, katedrā uzkāpis, neparko nevar izteikt, nesavilcis šitādu seju (sašķoba tādu), un tad ar roku zem kaklauta sāk ar pirkstiem gludināt bārdu. Protams, ja viņš tādu mūli rāda saviem skolniekiem, tad nu vēl nekas, var jau būt, ka tur tā arī vajadzīgs, par to es nevaru apspriest, bet sakiet paši, ja viņš to taisa apmeklētājam, — tad var iznākt ļoti slikti: revidenta kungs vai cits kāds var domāt, ka tas vērsts pret viņu. Velns zin, kas tur var iznākt.
L u k a L u k i č s. Jā, ko tad es ar viņu lai daru? Jau vairāk reižu esmu viņam sacījis. Vēl tepat nesen, kad klasē ienāca mūsu maršals, viņš savieba tādu mūli, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. To viņš darīja no lāga sirds, bet man bij jāsaņem rājiens: kādēļ skolniekiem tiekot iedvesti brīvdomīgi ieskati.
Pilsētas priekšnieks. Tas pats man jāaizrāda arī par jūsu vēstures zinības skolotāju. Gudra galva viņam ir, to var redzēt, zināšanu vairāk, nekā vajag, bet izskaidro skolniekiem tik dedzīgi, ka gluži aizmirstas. Reiz es noklausījos viņu: nu, kamēr runāja par asiriešiem un babiloniešiem — vēl nekas, bet, kā tika pie Maķedonijas Aleksandra, tā — nevaru jums aprakstīt, kas ar viņu notikās. Nudie', domāju, ka nu ugunsgrēks! Noskrēja no katedras un, cik spēka — blāks ar krēslu uz grīdas! Tas jau nu tiesa, ka Maķedonijas Aleksandrs ir varonis, bet vai tādēļ krēsli jālauž? no tā kronim ceļas zaudējumi.
L u k a L u k i č s. Jā, karsts viņš ir! To es viņam vairāk reižu esmu aizrādījis… Bet viņš atbild: «Dariet, ko zināt, par zinātni es esmu gatavs dzīvību atdot.»
Pilsētas priekšnieks. Jā, tāds nu ir likteņa neizprotamais lēmums : gudrs cilvēks vai nu dzērājs, vai saviebj tādu mūli, ka jābēg laukā.
Luka Lukičs. Lai dievs nevienam nedod kalpot izglītības lietai! Vienās bailēs jādzīvo: katrs te bāž savu degunu, katram gribas parādīt, ka ari viņš gudrs cilvēks.
Pilsētas priekšnieks. Viss vēl nebūtu nekas, — bet tas nolādētais incognito! Piepeši ienāks: «Ā, jūs te, putniņi! Bet kurš te,» sacīs, «kurš te tas tiesnesis?» — «Ļapkins-Tjapkins.» — «Ā, lai panāk šurp Ļapkins-Tjapkins! Un kurš patversmju aizgādnis?» — «Zemļaņika.» — «Ā, lai nāk šurp Zemļaņika!» Lūk, tas ir nelāgi!
OTRAIS SKATS
Tie paši un pastmeistars.
Pastmeistars. Sakiet, kungi, kas par lietu — kāds ierēdnis braucot?
Pilsētas priekšnieks. Vai tad jūs neesat dzirdējuši?
Pastmeistars. No Pētera Ivanoviča Bobčinska dzirdēju. Viņš tikko bija pie manis pastkantorī.
Pilsētas priekšnieks. Nu, ko jūs par to domājat?
Pastmeistars. Ko es domāju? — karš ar turkiem būs.
Amoss Fjodorovičs. Taisni kā es! Es arī tā domāju.
Pilsētas priekšnieks. Jā, abi šaujat garām!
Pastmeistars. Kad es jums saku, karš ar turkiem. Tur atkal francūzis kūda.
Pilsētas priekšnieks. Kas par karu ar turkiem? Mums pašiem klāsies slikti, ne turkiem. Tas jau zināms: man ir vēstule .
Pastmeistars. A… ja tā, tad nu gan kara ar turkiem nebūs.
Pilsētas priekšnieks. Nu kā tad, ko jūs, Ivan Koizmič?
Pastmeistars. Ko nu es! Kā jūs, Anton Antonovič?
Pilsētas priekšnieks. Ko tad es? Bail jau man nav, bet tik tāpat mazlietiņ .. . Par tirgotājiem un pilsoņiem man rūpes. Runā, ka es viņus drusku par daudz plucinājis; bet es, nudie', ja ari ko ņēmis no viena otra, tad patiešām bez jebkāda naida. Man pat prātā (ņem viņu zem rokas un noved sāņus), man pat prātā, vai tikai kāds nav nosūdzējis mani. Kādēļ tad gan īsti revidentam jābrauc pie mums? Klausieties, vai jums, Ivan Kuzmič, mūsu visu labā nav iespējams katru vēstuli, kas ienāk un iziet no jūsu pasta kantora, tā mazlietiņ uzplēst un izlasīt? Vai nav tur iekšā kaut kāda sūdzība vai vienkārši sarakstīšanās. Ja nav, tad var atkal aizlipināt; var pat atdot vēstuli tāpat uzplēstu.
Pastmeistars Zinu, zinu … Mani nemāciet, to es jau daru ne aiz uzmanības, bet vairāk tik aiz ziņkāres: man nāvīgi kārojas zināt, kas jauns pasaulē. Es jums teikšu, tā ir visinteresantākā lasīšana. Dažu vēstuli lasi ar tīru baudu — tik smalki apraksta dažādus atgadījumus . .. un kas par pamācību … labāka nekā Maskavas Vēstnesī».
Pilsētas priekšnieks. Bet sakiet, vai tad neko neesat izlasījuši par kaut kādu ierēdni no Pēterburgas?
Pastmeistars. Nē, par Pēterburgas ierēdni nav nekas, par Kostromas un Saratovas ierēdņiem gan daudz raksta. Zēl, ka jūs nedabūjāt vēstules lasīt: gadās ļoti skaistas vietas. Tā nesen kāds poručiks raksta draugam un apraksta balli tik rotaļīgi… ļoti ļoti jauki. «Mana dzīve, mīļais draugs,» viņš raksta, «rit kā debesīs: jaunkundžu daudz, muziķa spēlē, standarts joņo…» Ar lielām lielām jūtām aprakstījis. Es to tīšām uzglabāju. Vai gribat, izlasīšu priekšā.
Pilsētas priekšnieks. Nu, tagad tādām lietām nav laika. Tad esat gan tik laipns, Ivan Kuzmič: ja gadās kāda sūdzība vai norādījums, bez kavēšanās aizturiet.
Pastmeistars. Ar lielāko patiku.
Amoss Fjodorovičs. Palūkojiet tik, gan jūs kādreiz dabūsiet par to.
Pastmeistars. Ak tu tētiņ!
Pilsētas priekšnieks. Nekas, nekas. Cita lieta, ja jūs no tā ko palaistu atklātībā, bet tas taču paliek pašu mājās.
Amoss Fjodorovičs. Jā, nejēdzīga būšana ievārās. Un jāatzīstas, es nācu pie jums, Anton Antonovič, piesolīt kucīti. Miesīga māsa tam šunelim, kuru jūs pazīstat. Jūs taču esat dzirdējuši, ka Ceptovičs ar Varchovinski tiesājās, bet man tas par laimi, varu dzenāt zaķus ij pa viena, ij otra laukiem.