Pilsētas priekšnieks. Ak kungs, lieciet mani tagad mierā ar saviem zaķiem; man tas nolādētais incognito iestrēdzis galvā! Tā tik vien gaidi, pavērsies durvis — un caps …
TREŠAIS SKATS
Tie paši, Bobčinskis un Dobčinskis (abi ienāk aizelsušies).
Bobčinskis. Ārkārtīgs notikums!
Dobčinskis. Negaidītas ziņas!
Visi. Kas, kas tad?
Dobčinskis. Neparedzēta lieta: nonākam viesnīcā…
Bobčinskis (pārtraukdams) . Nonākam ar Pēteri Ivanoviču viesnīcā …
Dobčinskis (pārtraukdams). Ē, atļaujiet, Pēter Ivanovič, es izstāstīšu.
Bobčinskis. Ē, nē, atļaujiet man, es… atļaujiet, atļaujiet…jums arī valoda tā nevedas…
Dobčinskis. Bet jums samisēsies, jūs vēl ko aizmirsīsiet.
Bobčinskis. Atcerēšos, nudie' atcerēšos. Labāk netraucējiet, lai es izstāstu, netraucējiet! Sakiet, kungi, esiet tik laipni, sakiet, lai Pēteris Ivanovičs netraucē.
Pilsētas priekšnieks. Tad runājiet taču, dieva dēļ, kas noticis! Man sirds kāpj pa kaklu. Kungi, sēdieties! Ņemiet krēslus! Pēter Ivanovič, še jums krēsls! (Visi sasēstas apkārt abiem Pēteriem Ivanovičiem.) Nu kas tad, kas tad ir?
Bobčinskis. Atļaujiet, atļaujiet; es visu pēc kārtas. Tikko biju izgājis no šejienes, pēc tam kad jums labpatikās uztraukties dabūtās vēstules pēc, jā … tad es tūliņ noskrēju … lūdzu, Pēter Ivanovič, nepārtrauciet! Es pats zinu visu, visu. Jā, redziet, tad es noskrēju pie Korob-kina. Korobkinu nesastapts mājās, iegriezos pie Rastakovska, bet, Rastakovski nesastapis, nogāju, lūk, še, pie Ivana Kuzmiča, pastāstīt arī viņam jūsu jauno ziņu, jā, un, no turienes nākdams, satikos ar Pēteri Ivanoviču…
Dobčinskis (pārtraukdams). Pie būdas, kur pīrāgus pārdod.
Bobčinskis, Pie būdas, kur pīrāgus pārdod. Jā, Pēteri Ivanoviču saticis, es viņam saku: vai esat jau dzirdējuši jauno ziņu, ko Antons Antonovičs dabūjis ar ticamu vēstuli? Bet Pēteris Ivanovičs to jau dabūjis zināt no jūsu saimnieces Avdotjas, kura nezin pēc kā sūtīta pie Filipa Antonoviča Počečujeva.
Dobčinskis (pārtraukdams). Pēc muciņas franču brandvīnam.
Bobčinskis (viņa roku atbīdīdams). Pēc muciņas franču brandvīnam. Un tā mēs ar Pēteri Ivanoviču gājām pie Počečujeva … Jūs, Pēter Ivanovič … ē … nemaisieties, lūdzami nemaisieties! Gājām pie Počečujeva, bet ceļā Pēteris Ivanovičs saka: «Iegriezīsimies,» viņš saka, «traktieri. Vēders man… no paša rīta nekā neesmu ēdis, vēders man raustās vien …» Jā, Pēterim Ivanovičam tas vēders … «Traktierim,» viņš saka, «tikko atvests svaigs lasis, iesim iekost.» Bet, kā mēs viesnīcā, tā piepeši jauns cilvēks …
Dobčinskis (pārtraukdams). Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs …
Bobčinskis. Diezgan patīkama izskata, privatdrēbēs, staigā pa istabu … šitā … sejā pārdomas … fizionomija … uzstāja, un šite (velk ar pirkstu ap pieri) — daudz daudz kas. It kā jau nojautis, es saku Pēterim Ivanovičam: «Še kaut kas nav tik vienkārši.» Jā. Bet Pēteris Ivanovičs jau pametis ar pirkstu un pasaucis traktiernieku Vlasu, to pašu, kam trīs nedēļas atpakaļ atskrēja jauni dēli… tāds ņiprs puika, arī reiz turēs traktieri tāpat kā tēvs. Pasaucis Vlasu, Pēteris Ivanovičs tam klusītiņām prasa: «Sak, kas tas jaunais cilvēks tāds ir?» bet Vlass uz to atbild: «Tas,» viņš saka … Ē, lūdzu, nepārtrauciet, Pēter Ivanovič, nudien jūs neizstāstīsiet: jūs šļupstat, es zinu, jums viens zobs mutē piesvelpj… «Tas,» viņš saka, «jauns cilvēks, ierēdnis,» j-jā, «no Pēterburgas braukdams, bet pēc uzvārda,» viņš saka, «Ivans Aleksandrovičs Chļestakovs, bet ceļā,» viņš saka, «uz Saratovas guberņu un,» viņš saka, «ļoti dīvaini uzvedas: dzīvo jau otru nedēļu, no viesnīcas nekur neiziet, visu ņem uz rēķina un ne kapeikas negrib maksāt.» Un, kā šis man to pateic, tikpat kā gaisma man atspīd no augšienes. «Ē!» es saku Pēterim Ivanovičam …
Dobčinskis. Nē, Pēter Ivanovič, es sacīju — «ē»!
Bobčinskis. Papriekšu jūs sacījāt, un tad arī es sacīju. «E!» mēs ar Pēteri Ivanoviču sakām. «Kādēļ viņš sēž še, ja ceļš tam uz Saratovas guberņu?» — J-jā. Redziet, tas pats jau ir tas ierēdnis.
Pilsētas priekšnieks. Kas, kāds ierēdnis?
Bobčinskis. Tas ierēdnis, par kuru jurns tika ziņots, — revidents.
Pilsētas priekšnieks (izbijies). Kungs tētiņ, ko jūs runājat! Tas nevar būt viņš.
D o b č i n s k i s. Ir! ne naudu maksā, ne tālāk brauc. Kas tad tas cits, ja ne viņš? Un komandējums ar uz Saratovu izrakstīts.
Bobčinskis. Tas pats, tas pats, nudie' tas pats … Tāds ievērīgs, visu aplūkoja. Pamanījis, ka mēs ar Pēteri Ivanoviču ēdam lasi, it īpaši tāpēc, ka Pēterim Ivanovičam tas vēders … jā, tad viņš pat mūsu šķīvjos ieskatījās. Es tā nobijos.
Pilsētas priekšnieks. Kungs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs! Kur tad viņš tur dzīvo?
Dobčinskis, Piektajā numurā, zem trepēm.
Bobčinskis. Tajā pašā numurā, kur pagājušo gadu sakāvās caurbraucēji oficieri.
Pilsētas priekšnieks. Un sen viņš jau še?
Dobčinskis. Nedēļas divas jau. Vasilija dienā kā atbraucis.
Pilsētas priekšnieks. Divas nedēļas! (Sāņus.) Mīļie, labie! Palīdziet, visi svētie! Pa šīm divām nedēļām apakšoficiera sieva dabūja pērienu! Cietumniekiem pārtika nav izsniegta. Ielās mēslaine, netīrība! Kauns un posts! (Saķer ar rokām galvu.)
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Nu ko, Anton Antonovič? — jābrauc uz viesnīcu stādīties priekšā.
Amoss Fjodorovičs. Nē, nē! Vispirms jāiet galvai, garīdzniecībai, tirgotājiem; redziet, arī tai grāmatā «Džona Masona dzīve un darbi»…