Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, atļaujiet man pašam! Ir jau arī līdz šim gadījušās dzīvē ļaunas dienas, tāpat aizgājušas, vēl i paldies esmu dabūjis. Varbūt arī šoreiz dievs palīdzēs. (Pie Bobčinska griezdamies.) Jūs sakāt, viņš ir jauns cilvēks?
Bobčinskis. Jauns, gadus divdesmit trīs vai četrus vai drusku vairāk.
Pilsētas priekšnieks. Jo labāk: jaunu drīzāk var izmanīt. Bīstams ir vecs velns, bet jaunam, — kas iekšā, tas uz āru. Jūs, kungi, sagatavojieties katrs savā vietā, bet es došos pats, un, varbūt ar Pēteri Ivanoviču, privāti, pastaigādamies, palūkoties, vai iebraucējiem pie mums nav jāpiedzīvo nepatikšanas. Ei Svistunov!
Svistunovs. Ko vēlaties?
Pilsētas priekšnieks. Aizej tūliņ pie pristava; jeb nē, tu man esi vajadzīgs. Pasaki tur kādam, lai, cik ātri iespējams, atved pristavu, un pats nāc šurp.
(Svistunous steigšus aizskrien.)
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Iesim, iesim, Amos Fjodorovič! Patiešām var uzbrukt nelaime.
Amoss Fjodorovičs. No kā nu jums jābaidās? Samauc slimniekiem tīras cepures, citu jau neko nesameklēs.
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Ko nu cepures! Pavēlēts slimniekiem dot auzu putru, bet man pa visiem koridoriem tāda kāpostu smaka, ka elpu rauj ciet.
Amoss Fjodorovičs. Es šajā ziņā gan esmu bez bēdu. Patiešām, kas tad līdīs apriņķa tiesā? Un, ja arī ielūkosies kādā papīrā, otru vairs rokā neņems. Es pats jau piecpadsmito gadu sēžu tiesneša krēslā, bet, kā tik ieskatos kādā sūdzības rakstā — ē! tik ar roku atmetu! Pats Zālamans neizspriedīs, kas tur taisnība, kas netaisnība.
(Tiesnesis, patversmju aizgādnis, skotu pārraugs un pastmeistars iet, durvīs sagrūzdamies ar policistu.)
CETURTAIS SKATS
Pilsētas priekšnieks, Bobčinskis, Dobčinskis un Svistunovs.
Pilsētas priekšnieks. Nu, vai rati jau piebraukti?
Svistunovs. Klāt.
Pilsētas priekšnieks. Ej uz ielas un… jeb nē, pagaidi! Ej atnes… Jā, kur tad citi? Vai tiešām tu viens pats? Es taču pavēlēju, lai ari Prochorovs būtu še. Kur Prochorovs?
Svistunovs. Prochorovs atmājās, bet sūtīt viņu nekur nevarēs.
Pilsētas priekšnieks. Kā tā?
Svistunovs. Nu tā, šorīt viņu nāvīgi piedzērušos pārveduši mājās. Divus toverus ūdens salējuši virsū, līdz šim vēl nav atžirdzis.
Pilsētas priekšnieks (saķerdams galvu). Ak tu posts! Ak tu posts! Ej žiglāk uz ielas — jeb nē — skrien papriekš istabā, dzirdi! Iznes man zobenu un jauno cepuri. Nu, Pēter Ivanovič, brauksim!
Bobčinskis. Es ar, es ar . . . atļaujiet arī man, Anton Antonovič!
Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, Pēter Ivanovič, nevar, nevar! Nekā neizskatīsies, un ratos arī nevar sasēsties.
Bobčinskis. Nekas, nekas, es tāpat: kājām, kājām patecēšu ratiem pakaļ. Es jau tik mazdrusciņ pa šķirbiņu, pa durvīm palūkošos, kāda viņam tā uzstāšanās …
Pilsētas priekšnieks (pasniegto zobenu saņemdams, Svistu-novam). Skrien tūliņ, ņem desmitniekus, lai katrs no viņiem ņem … Ek, kā noskrambojies tas zobens! Nolādētais tirgotājs Abduļins —- labi redz, ka pilsētas priekšniekam vecs zobens, bet gaidi, ka atsūtīs jaunu, odžu dzimums! Blēži, es galvoju, ka sūdzības zem. paltrakiem jau glabā… Lai katrs ņem rokā pa ielai… velns lai parauj, pa ielai, — pa slotai! Lai noslauka to ielu, kas ved uz traktieri, bet tik lai noslauka… Dzirdi! Bet pielūko: tu! tu! es tevi pazīstu: tu tur brāļojies, bet sudraba karotītes zodz un bāz aiz zābaku stulmiem, — pielūko, man ausis ir dzirdīgas! … Ko tu esi izdarījis ar tirgotāju Cerņajevu — a? Viņš dod tev divas aršinas tūka mundierim, bet tu paņem visu gabalu. Pielūko! pēc čina tev nav tiesības tik daudz ņemt! Ej!
PIEKTAIS SKATS
Tie paši un pristavs.
Pilsētas priekšnieks. Nu, Stepan Iļjič! Dieva dēļ, sakiet, kur tad jūs bijāt tā nozuduši? Kas tā par būšanu! Pristavs. Tepat aiz vārtiem jau biju!
Pilsētas priekšnieks. Nu klausieties, Stepan Iļjič! No Pēterburgas atbraucis ierēdnis. Ko jūs esat izrīkojuši?
Pristavs. Visu, ko pavēlējāt. Iecirkņa uzraugu Pugovicinu ar desmitniekiem' aizsūtīju trotuārus notīrīt.
Pilsētas priekšnieks. Bet kur Deržimorda?
Pristavs. Deržimorda aizbrauca ugunsgrēku dzēst.
Pilsētas priekšnieks. Prochorovs — piedzēries?
Pristavs. Piedzēries.
Pilsētas priekšnieks. Kā tad jūs to pieļāvāt?
Pristavs. Dievs viņu zina. Vakardien aiz pilsētas bij izcēlusies plūkšanās, — aizbrauca turp kārtību nodibināt, bet pārradās mājās piedzēries.
Pilsētas priekšnieks. Klausieties, jūs man izdariet, lūk, šito: iecirkņa uzraugs Pugovicins … tas ir liela auguma, lai viņš labierīcības dēļ stāv uz tilta. Tad steigšus noplēst veco sētu blakus kurpniekam un uzspraust tur kārti ar salmu kušķi, lai izskatītos, it kā tur kaut kas pēc plāna tiek iegrozīts. Taču, jo vairāk tiek noplēsts, jo vairāk redzama pilsētas vadoņa darbība. Ak kungs! pavisam aizmirsu, ka gar sētu nogāzts vezumu četrdesmit mēslu. Kas tā par neķītru pilsētu! Kā tikai kaut kur uzceļ kādu pieminekli vai vienkāršu sētu, velns viņu sazin no kurienes tūliņ sanes visādus netīrumus! (Nopūšas.) Jā, un, ja revidents prasīs par dienestu: vai mierā? — tā kā lai atbildētu: «Ar visu mierā, jūsu labdzimtība!» bet, ja kāds būs nemierā, tad es viņam vēlāk sadošu tādu nemieru… O, och-ho-ho-ho, tie grēki mani biedē. (Cepures vietā paņem cepures kārbu.) Kaut tikai nu dievs devis, ka ātrāk pārietu, tad es uzspraudīšu tādu sveci, kādu vēl neviens nav spraudis: katram nelieša tirgotājam pavēlēšu dot pa trīs pudi vaska. Ak kungs, ak kungs! Brauksim, Pēter Ivanovič! (Cepures vietā grib maukt galvā papīra kārbu.)
P r i s t a v s, Anton Antonovič, tā jau kārba, nevis cepure.
Pilsētas priekšnieks (kārbu nomezdams). Kad kārba, tad kārba. Velns lai viņu rauj! Jā, un, ja prasīs, kāpēc pie patversmes nav uzcelta baznīca, kurai jau pirms pieciem gadiem piešķirta vajadzīgā suma, tad neaizmirsti pateikt, ka bij jau sākta, bet nodega. Par to es arī raportu nosūtīju. Citādi var gadīties, — kāds aiz muļķības izpļāpā, ka būve nekad nav sākta. Deržimordam pateikt, lai drusku pievalda savas dūres; kārtības dēļ viņš gāž katram, ka zils zem acīm, — vainīgam un nevainīgam. Brauksim, brauksim, Pēter Ivanovič! (Iet, bet atkal atgriežas.) Jā, un zaldātus nelaist uz ielas kā nekā, tie pagāni tik uzvelk mundieri virs krekla, bet apakšā nekā nav.