Chļestakovs (staigā pa istabu). Paskaties, vai tur kārbiņā vēl nav tabaka!
Osips. No kurienes tā tabaka tur rāsies? Jau ceturtā diena, kā beidzamo izpīpējāt.
Chļestakovs (staigādams dažādi izviebj lūpas; beidzot ierunājas skaņā, noteiktā balsī) . Klausies… ei Osip!
Osips. Ko vēlaties?
Chļestakovs (skaņā, bet vairs ne tik noteiktā balsī). Tu aizej turp.
O s i p s. Kur?
Chļestakovs (pavisam nedrošā un neskaņā balsī, kurā dzirdams gandrīz vai lūgums ) . Lejā, bufetē… Saki tur… lai uznes man pusdienas.
O s i p s. N-nē! es gan negribu iet.
Chļestakovs. Muļķi, kā tu drīksti?
O s i p s. Nu tā; lai ari ietu, viena alga, nekas tur neiznāks. Saimnieks noteica, ka pusdienas vairs nedošot.
Chļestakovs. Kā viņš drīkst nedot? Kas par muļķībām?
O s i p s. Un vēl viņš saka: pie pilsētas priekšnieka iešu; trešā nedēļa jau, kā kungs nemaksā. Jūs ar savu kungu, viņš saka, esat krāpnieki un tavs kungs — blēdis. Mēs, viņš saka, šitādus diedelniekus un neliešus pazīstam.
Chļestakovs. Tu lops! Tev prieks man atkal visu to atstāstīt.
O s i p s. Viņš saka: «Sitā jau dažs labais atbrauc, izdzīvojas, ietaisa parādus, vēlāk ne izdzīt nevar.» «Es,» viņš saka, «joku neprotu, es taisni ar sūdzību, lai ved prom uz iecirkni un tad uz cietumu.»
Chļestakovs. Nu, nu, muļķi, diezgan! Ej, ej, saki viņam! Tāds rupjš kustonis!
O s i p s. Tad jau labāk saimnieku pašu pasaukšu šurp.
Chļestakovs. Kam saimnieku? Ej vien, pasaki pats.
O s i p s. Redziet, kungs, man tiešām …
Chļestakovs. Velns lai parauj! Nu ej, pasauc saimnieku.
(Osips aiziet.)
TREŠAIS SKATS
Chļestakovs (viens).
Briesmīgi gribas ēst. Tā mazlietiņ pastaigājos, domāju, sak, vai nepāries ēstgriba, — nekā, velns lai parauj, nepāriet. Ja nebūtu Penzā uzdzīvojis, naudas pietiktu līdz mājām. Tas infanterijas kapteinis mani nejauki apcirpa: brīnišķīgus ķērienus, maita, prot. Tikai kādu pusstundiņu pasēdēju, bet noplucināja gludi. Bet tomēr man trakiski gribētos vēlreiz ar viņu saraut. Nav tikai tā gadījies. Kas te par nejēdzīgu pilsēteli! Sakņu bodītes nedod uz parāda it neko. Tas taču ir pavisam nelietīgi! (Svelpj — no sākuma no «Roberta», pēc kādu tautas dziesmiņu, beigas ne šo, ne to.) Laikam neviens negrib nākt.
CETURTAIS SKATS
Chļestakovs, Osips un sulainis.
Sulainis. Saimnieks lika prasīt, ko jums vajagot.
Chļestakovs. Labdien, draudziņ! Nu, kā iet, esi vesels?
Sulainis. Paldies dievam!
Chļestakovs. Nu, un kā jums iet ar viesnīcu? Viss iet labi? Sulainis. Jā, paldies dievam, viss labi.
Chļestakovs. Iebraucēju daudz?
Sulainis. Jā, pietiekoši.
Chļestakovs. Klausies, mīļais, man vēl līdz šim nav pusdienas atnestas, tad nu, lūdzams, pamudini, lai drīzāk — redzi, man tūliņ pēc pusdienas ir kāds darbs.
Sulainis. Jā, bet saimnieks sacīja, ka vairāk nedošot. Viņš pat gribēja šodien iet žēloties pilsētas priekšniekam.
Chļestakovs. Kādēļ tad žēloties? Apdomā vien, mīļais, tu pats, kas tā par būšanu; man taču vajag ēst. Šitā es varu pavisam novājoties. Man ļoti gribas ēst; to es tev bez joka saku.
Sulainis. Lai ar. Viņš saka: «Ēst viņam nedošu, kamēr nebūs samaksājis par veco.» Tāda nu bij viņa atbilde.
Chļestakovs. Nu, tu pārliecini viņu, pierunā.
Sulainis. Ko tad es viņam lai saku?
Chļestakovs. Izskaidro viņam pamatīgi, ka man gribas ēst. Nauda, nu, tā par sevi… Viņš domā, ja viņam, zemniekam, tas nekas nav, dienu iztikt bez ēšanas, tad citiem ar tāpat. Kas par iedomām?
Sulainis. Nu labi, pateikšu.
PIEKTAIS SKATS
Chļestakovs (viens).
Tas nu būs slikti, ja viņš pavisam it neko nedos ēst. Tā gribas, kā vēl nekad nav gribējies. Vai no drēbēm vēl kaut ko nevarētu laist pasaulē? Vai nepārdot tās pašas bikses? Nē, labāk tad pabadoties, bet mājās jāpārbrauc Pēterburgas uzvalkā. Žēl, ka Jochims negribēja izīrēt karieti, smalki būtu bijis, velns lai parauj, karietē pārbraukt mājās, piegriezt tā slaidi pie kaimiņu muižnieka lieveņa — priekšā lukturi, uz kāpšļa Osips, livrejā tērpts. Varu iedomāties, kā visi tad satrauktos! «Kas tas tāds, no kurienes?» Ienāk sulainis (izstiepdamies, sulaini tēlodams): «Ivans Aleksandrovičs Chiestakovs no Pēterburgas — pavēlēsiet pieņemt?» Tie tītari pat nezin, ko nozīmē «pavēlēsiet pieņemt.» Tur, ja kādreiz atbrauc kāds mūlāps muižnieks, tūliņ lāčo taisni viesistabā iekšā. Pieej pie kādas glītas jaunkundzītes: «Jaunkundz, kā es …» (berzē rokas un pašvīkstina kāju). Tpū! (spļauj). Tā gribas ēst, ka pavisam nelabi metas.
SESTAIS SKATS
Chiestakovs, Osips, vēlāk sulainis.
Chļestakovs. Nu, kas ir?
Osips. Pusdienas nes!
Chļestakovs (plaukstas sizdams un sēdus palēkdamies). Nes! Nes! Nes!
Sulainis (ar šķīvjiem un salveti). Vēl pēdējo reizi saimnieks jums dod.
Chļestakovs. Nu, saimnieks, saimnieks… Es nospļaujos par tavu saimnieku. Kas tev tur ir?
Sulainis. Zupa un cepetis.
Chļestakovs. Kā, tikai divi ēdieni?
Sulainis. Tikai.
Chļestakovs. Kas par blēņām! es to neņemu pretī. Saki tu viņam, kas tad tā īsteni ir par būšanu! … Tas ir par maz.
Sulainis. Nē, saimnieks saka, ka vēl par daudz.
Chļestakovs. Bet mērces kāpēc nav?
Sulainis. Mērces nav.
Chļestakovs. Kādēļ nav? Es pats pirmiņ, gar virtuvi iedams, redzēju, ka tur daudz tika gatavots. Un ēdamistabā šorīt divi tādi īsiņi cilvēciņi ēda lasi un vēl daudz ko.
Sulainis. Ir jau nu gan, teiksim, bet nav.
Chļestakovs. Kā nav?
Sulainis. Nu tā — nav.
Chļestakovs. Un lasi, un zivis, un kotletes?
Sulainis. Jā, bet tas priekš tādiem, kas labāki.
Chļestakovs. Ak tu muļķis!
Sulainis. I-jā.
Chļestakovs. Sivēns tu gatavais … Kā tad tie ēd, bet es neēdu? Velns lai parauj, kāpēc es nevaru tāpat? Vai tie nav tādi paši iebraucēji kā es?